origami 2
Pamodos viņas vecāku mājā Jūrmalā, jau otro rītu pēc kārtas, un man likās - es nekāpšu laukā no gultas līdz vakaram. Uz galdiņa stāvēja brokastis un kafijas krūze. Viņa pati rosījās kaut kur dziļāk mājā un aiz aizvērtajām istabas durvīm tāpat, kā dienu iepriekš, klusi un skumīgi netikdams man klāt rūca suns.
Ir kaut kas ļoti pievilcīgs tajā pilsētiņā pie jūras, varbūt tā ir paredzamība. Vēl neizlīdis no palagiem tu vari iztēloties līdz sīkumiem, kā izskatīsies visa diena. Piemēram - es jau iepriekš zināju, ka vēlāk stacijā satikšu čigānzēnu, kuru kādreiz ar rajona puišiem saucām par Zaķi. Un atkal viņš nāks man klāt plati smaidot un sauks par brāli un lūgs cigareti un gribēs zināt, kurp es dodos un vai nevaru izlīdzēt ar "latiņu ceļam". Un atkal es griezīšos prom un klusi caur zobiem atteikšu un purināšu galvu un mulsīšu no tā, kā blakus stāvot mēs patiešām izskatāmies nedaudz pēc brāļiem. Viņu gan mans nedraudzīgums neaizvainos, Zaķim nav nekādu vareno ambīciju. Lielākā no tām - tikt "pa zaķi" uz Rīgu. Tieši šis sapnis liek viņam caurām dienām grozīties ap staciju un piesieties Rīgas mikroautobusu šoferiem. Rīgā ir daudz "brāļu" un cilvēki savās bailēs nedaudz piekāpīgāki, Zaķim ir iemesls gribēt uz Rīgu. Man nav. Un tieši tāpēc līgums jau ir parakstīts, nauda iemaksāta, atslēgas kabatā - atliek vien sakrāmēt mantiņas. Kādu devīto reizi sakrāmēt mantiņas un tad domīgi sēdēt uz palodzes gaidot mašīnu. Man tagad liekas, ka es tā esmu pavadījis gandrīz lielāko daļu no dzīves. Un teikt, ka mani tas nenomāc, būtu meli. Ikreiz kaut kas noiet greizi, tu pierodi un vairs necel paniku, bet tie caurumi iekšās no tā mazāki nekļūst. Un tomēr - kaut kad arī tas beidzot ir galā. Un es esmu gandrīz pārliecināts, ka nu tas ir galā. Pat, ja tā ir finiša taisne, kas atlikusi, es esmu laimīgs, ka esmu līdz tai nokļuvis. Pat, ja tas ir garlaicīgi līdz nemaņai - pēc visiem šiem alkohola, nervu sabrukumu, traumu un murgu dāsni izdekorētajiem gadiem, kuros mieru meklējot nez kāpēc ikreiz attapos neprāta epicentrā. Muļķības daudzums manī ir veselam prātam grūti aptverams, bet tagad es vismaz to apzinos. Ne tuvu tik skaidri, kā droši vien vajadzētu, bet tomēr. Piedevis visiem, kam jāpiedod, es gaidu, kad tiks piedots man. Diemžēl - ne visos gadījumos tas ir iespējams. Un ir savādi, ka tieši tajā pilsētiņā pie jūras man jāstaigā ar nazi kabatā, bet ir lietas, kuras mēs neizvēlāmies paši - tās izvēlās mūs. Un pagriežot visu atpakaļ un sākot no sākuma - diez vai man būtu izdevies tikt līdz šejienei kaut kā skaistāk un prātīgāk. Bet tam nav nekādas nozīmes. Nozīme tagad ir tikai tam, kam vēl jānotiek. Un es ceru, ka šim "kam" patiks vārds, ko izvēlēsimies priekš viņa un es ceru, ka mācēšu padarīt viņa uzturēšanos starp mums gana laimīgu, kaut gan nezinu pat vēl, no kuras puses viņš atnāks. Vienīgais, no kā man vispār vēl ir bail ir tas, ka es varētu nepaspēt - dēļ visa, ko esmu pats sev nodarījis. Bet - lai nu kā - nākamreiz sastopot Zaķi es iedošu viņam to "latiņu ceļam" un ikreiz, kad redzēsiet viņu līksmi soļojam pa centra ielām jūs zināsiet - tā ir maza atvainošanās kādam no jums no manis par to, ka tik reti esmu mācējis klausīties.