es nezinu-kāpēc.Es noplēsu masku un,atradis zem tās vēl vienu,skaļi iesmējos.Arlekīns atņirdza zobus spogulī,es lūkojos viņa acīs un smējos.Man bija jābēg tonakt.Un es bēgu.Izmetos caur simttūkstoš durvīm meklēdams izeju,ieskrēju pats sev mugurā,kritu,ar nagiem ķeroties apledojušās zvaigznēs...par vēlu.Un pārlieku paredzami.No rīta es atradu savu ēnu nosalušu uz soliņa autoostā.Viņas kabatā es atradu biļeti vienā virzienā.Uz mājām.Es atstāju to turpat,viņas bālajā,saltajā plaukstā un devos prom.Tikai vienreiz,aizmēķjējot griezhoties pret vēju es atskatījos un redzēju,kā eņģelis ar slotu pārliecas pār viņas lupatveidīgo čaulu kaut ko jautādams.Vai varbūt,lai iespļautu tās sejā.Es nezinu-kāpēc.Es uzrāvu apkakli un stāvēju kanāla malā,garām steidzās ļaudis,apledojušas pīles slīdēja pa kanāla ledu...Un es dungoju pie sevis-"vsjo,što ja pjel-upražņēņija v ļjubvi..."...Tagad es rakstu vēstuli Tev,lai paskaidrotu-kāpēc.Un zini...Es nezinu-kāpēc.Un varbūt kādu dienu Tu man piedosi.