Lasu ziņas un neticu ne vārdam. Valdības, kas spridzina savus pilsoņus. Valdības, kas izlaupa valsts kases. Valdības, kas smaida fotogrāfiem, konsolidējās, apvienojas - vienojas, paraksta viens otra pamestus papīrus, smaida atkal un palēnām zaudē pēdējās prāta atliekas sapinušies paši savos melos kā piedzērusies ielene sapinas savās garajās kājās, cenšoties defilēt pa bruģi mirkli pirms rītausmas. Pretī gaišākai, vieglāk sagremojamākai nākotnei. Pretī reiz bērnībā redzētam smaidam un drošības sajūtai, ko tas izsauca mirkli pirms.
Sapnī mani kāds gaidīja Pilsētā. Un es steidzos, man tā gribējās satikt šo kādu - es skrēju caur parkiem un skvēriem, pāri laukumiem un ielām. Bet attālums bija par lielu. Daudz par lielu un es nekādi nevarēju paspēt laikus. Un es zināju, ka esmu jau nokavējis un mani vairs negaida, tomēr nespēju sev to atzīt, nespēju apstāties un atvadīties no tā visa.
Nomodā es tagad skrienu reti. Pa kāpnēm kāpju lēnāk un uzmanīgāk. Dušā stāvot cenšos negriezt galvu pārāk strauji. Un man pat atkal, pēc desmit gadiem, ir savs ārsts.

Šie svētki mani mulsina, laikam tāpēc es tagad te sēžu un ne velna nedaru.
Easter - get it now!(family not included).
Visi šie pavasari atgādina viens otru, trauksmainas cerības un kafija kartona krūzītēs parkos. Visi tie beidzas vienādi. Tāpēc iešu tagad sēdēt parkā ar Borhesu, bet mantas krāmēšu rīt.