Origami
Es pamodos un pasaule skatījās uz mani klusējot. Kā bērns, kurš atrasts rotaļājamies savā nodabā un rāmi gaida, kad viņu atkal atstās mierā. Es apģērbos un nokāpu lejā. Man nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis, telefons kabatā gulēja izslēgts, saule - zemu kaut kur starp namiem un dūmakā ievīstīta, ielas gandrīz tukšas. Es aizgāju līdz baznīcai, sabiju tur minūtes desmit un tad aizbraucu līdz jūrai. Bija mana divdesmit astotā dzimšanas diena, es sēdēju smiltīs, smēķēju un vēroju, kā satumst debesis un pie horizonta lietišķi iedegās kuģu ugunis. Kaut kad aizaizvakar man šķiet.
Man liekas - viss ir lieliski.
Mēs esam burvīga Armagedona paaudze, kas noveco līdz ar savas apokalipses gaidām kā mūsu vecāku paaudze - ar ziedu bērnu aizkustinošajiem postulātiem. Mēs netraucējam. Mēs darām to, ko mākam un nelienam maisīties pa kājām aktuālajos klubos. Mēs pat necenšamies izlikties, ka saprotam kaut ko no tā, kas uz mums neattiecas.
Ciktāl par mani pašu - es esmu laimīgs. Īstenībā es tāds esmu bijis vienmēr. Tam netic tikai tie, ko uzskatu par tuvākajiem un pārliecināt viņus par pretējo es nevaru. Pārējiem ir vienalga, kam šai sakarā ticēt vai neticēt, es viņus pārliecinu pēc otrās viskija porcijas, kaut gan pats jau kādu laiku vairs nelietoju.
Pārvākšos atpakaļ uz Jūrmalu, apprecēšos un būšu labs tētis kādai mazai dzīvībai.
Uzkonstruēšu kosmosa kuģi no veciem domino kauliņiem un triecienā ieņemšu Nibiru.
Emigrēšu uz Kubu un nelikšos vairs ne zinis par Tevi.
Visas labās dziesmas, visa labā literatūra ir radusies pateicoties nelaimīgām mīlestībām. Laimīgas mīlestības nes augļus tikai vienā jomā - cilvēku populācijā.
Un, ja Tev būtu pietiekami laika, lai izpētītu visu jebkad dzīvojušo cilvēku stāstus, Tu nonāktu pie secinājuma, ka ir tikai divi varianti - vai nu tu esi šeit, lai izklaidētu citus vai nu - tikai pats sevi.