Stāvēju šorīt pārliecies izlietnei. Mute bija pilna ar brendiju (varbūt es mazgāju zobus). No kaut kurienes komēta bija ietriekusies starp acīm un es redzēju tikai tās dzirksteles.
Es bieži saku - "varbūt" un "iespējams" un "kaut kā tā". Es bieži saku - "kaut kas no Linča".
Kaut kas no Linča - es kāpu lejup pa kāpnēm un man pretī augšup kāpa veca kundze. Mani ieraugot viņa apstājās - man ceļā - un vaicāja krieviski vai "mēs vēl uz šejieni ilgi nākšot?".
Tikai vēlāk es sapratu, ka viņa sajaukusi mani ar mormoņu jaunekļiem - es biju saģērbies pats sev mulsinoši oficiāli. Bet tobrīd es skatījos uz viņu un klusēju. No tuvākā dzīvokļa nāca putekļusūcēja dūkoņa, lejā uz ielas džinkstēja velosipēda zvaniņš. Kundzes acis bija tukšas.
-"Kā, lūdzu?" - es vaicāju.
-"Jums vairs nevajag uz šejieni nākt."