Es dzeru, neceļu klausuli, neskujos un nemeloju. Manī pat ir kaut kas no manis paša - infekcijas ceļā ievazāts.
Kad man bija astoņi gadi, mani notrieca mašīna. Balts žigulis. Es aizlidoju metrus sešus pa gaisu. Mēs nebijām sapratušies īsti pareizi - es un šoferis. Viņam likās, man arī - likās. Tas notika pretī mājai, kurā dzīvoju. Es nācu no jūras.
Atceros, es dzirdu, kāds sauc. Atceros - atveru acis. Cilvēku sejas, pārliekušies pār mani, acis svešas, viens raud un sauc mani par puisīti. Es pagriežu galvu un caur kāju jūklim redzu sievieti ar velosipēdu - viņa minās pāri ielai un skandē, ka kaut kāds puisītis pats ir vainīgs. Tad es redzu māti. Sirēnas. Es tieku piecelts - pasaule apmetās riņķī. Vēlāk (tikai trīs gaismas gadus tālāk) es guļu atkal, tikai šoreiz mašīnā, kas sirēnām kaucot nesās uz Aizspoguliju. Aizspogulija ir balta un liela - stāvi seši, ne mazāk. Mani iesēdina ratiņos un vadā pa gaiteņiem. Vēlāk es guļu (atkal) uz kaut kādas kušetes un pār mani pārliecies ārsts. Viņam ir brilles un blāvs acu pāris zem tām. Viņš tausta mani. Viņš prasa vai nesāp. Es klusēju. Tad viņš atpogā manu bikšu pogu un taustās zemāk.
Es kliedzu.
Viņš pārtrauc.
Es esmu ļoti noguris. Es gribu beidzot tikt mājās.
Kaut kad daudz vēlāk es reiz lasīju avīzē (man liekas, tas bija 2006.gads), ka tajā pašā krustojumā notriekts astoņus gadus vecs puika vārdā Aksels.
Ticis sveikā cauri ar nobrāzumiem un izbīli.
Es arī. Un vēl - es ceru, ka viņš ir mājās.
Bet pats vēl joprojām esmu noguris. Un visa pasaule ir sieviete ar velosipēdu. Arī es pats.
Un tagad es saceru dziesmu Tev. Par sevi.