Atceros viņu sēžam manā gultā. Noplucis, pārāk sen neremontēts dzīvoklis (es visu laiku grasījos doties prom. Gadiem.)Atceros acu mirdzumu pustumsā. Es sēžu krēslā pretī gultai, viņa pavilkusi kājas zem sevis. Uz gultas viņai apkārt izkārtotas mantas no somiņas. Viņa runā un nepārtraukti kaut ko cilā, tin cigaretes, pārlapo blociņu, atbild uz īsziņām. Es klusēju un vēroju gaismu viņas acīs. Man nekas nav jāsaka un tas nomierina. Nezin kāpēc es baidos no jautājumiem, tieši tobrīd, tieši es.
Zāle un vīns, fotogrāfijas no citiem kontinentiem, viņa runā, es klusēju, mēs esam tik ļoti ačgārni, es tikai nezinu - kāpēc. Pat mūsu skūpsti - tajos ir kaut kāds neizprotams izmisums.
Cik tad ir pagājis? Gadi seši vai vairāk..? Tik ilgi taču nedzīvo.
Es pamodos šorīt hostelī pie Rocabilly. Aiz loga gulēja Ģertrūdes baznīca, es sēdēju uz palodzes un smēķēju. Es skatījos uz māju, kurā reiz dzīvoju. Un uz meiteni, kura stāvēja pie baznīcas. Viņai bija viena no tām sejām - ko redzi melnbaltās bildēs žurnālos, bet nekad ne pie blakus galdiņa - Tu taču zini.
Tu taču zini, sasodīts. Man ir neizbēgama tieksme palikt vienam. Kaut kas manī neļauj noturēt pat svarīgākos.
Kaut kas manī.
Reizēm es pamostos sakauts un man ir žēl, ka tā. Žēl, ka esmu pamodies. Žēl, ka esmu.
Bet vēl pietrūkst - kredītu sloga, bērnu, kas izpirks manas kļūmes, sievas, ko mīlēt sestdienās.
Artrīta, izkrītošu matu.
Maldīgu atklāsmju un divu ordeņu, ko bāzt visiem sejā.
Pietrūkst, bet sirsnele neizturēs.
Vai man ir žēl?
Vai Tev ir žēl, kad Tava papīra lidmašīnīte ietriecās sienā un netiek līdz logam?
Nu, varbūt, mazliet ir.