a vot man ir jautājums - vai ir "slikti" sekot savai skaistuma izjūtai? tobiš iegrimt it visā, kas liekas skaists. protams, gadījumā, kad tam nav nekādu "sliktu" seku...
man tjipa bija laiks pameditēt par šo tēmu braucot trolī mājās (jā, baigi laba tēma par ko filozofēt pilnā sabiedrīskā transportā :D)...un man bija secinājums... es jau nenoliedzu, ka perversijas var būt skaistas un bieži vien tās tādas arī ir... uzsvars bija uz to, ka tās mēdz nonākt līdz kaut kādam tizlumam un jēlumam, kad pazūd viss skaistums un paliek plika drātēšanās un ņemšanās dēļ es pat nezinu kādiem motīviem...bet ja perversijas ir izturētas ar stilu un tās rada estētiskumu visos dalībniekos, kā arī novērotājos, tad tās ir skaistas... kā arī problēma ar perversijām ir tāda, ka tās izrautas no konteksta var radīt lielas raizes, un visnotaļ to pārstāstīšana zauda ietvertās izjūtas un estētiskumu... vēl viens aspekts, kas man šķiet būtu nepieciešams perversiju baudīšanā, ir arī kaut kāda jēga tam visam, patiešām apvienojot ne tikai tīri fizisko, bet arī kaut kādu garīgo aspektu... ...kaut kā grūti to formulēt, jo tas ir tik ļoti balstīts uz izjūtām...
bet attiecībā uz "sliktām" sekām, tur jau ir tā lieta, ka ir jāņem vērā, ka iesaistīts esi ne tikai tu viens, bet vēl kāda persona vai personas un viņiem galu galā tas var izvērsties savādāk...tāpēc es personīgi parasktītos uz to tikai, ja man būtu pilnīga uzticība šiem cilvēkiem vai arī ja es apzinātos, ka tās ir personas, kuras vairs nemūžam nekādos apstākļos nesatikšu un mūsu starpā valda vienošanās par šī brīža iesaldēšanu laikā un telpā...kaut gan nekad nevar zināt kā tas viss izvērtīsies...
pārstāstīšana zaudē ietvertās izjūtas - bet tā taču ir ar pilnīgi visu, ko stāstām. vārdos taču sajūtas aprakstīt principā nevar. kur nu vēl tādas sajūtas, kas ir spēcīgākas par parastu prieku vai bēdām. piemēram mani nekad nav pametusi sajūta, ka mani mood stuff raksti ir tikai tāda skrāpēšanās pa aizsberga virspusi un principā cilvēks, kas to izlasīs, iegūs iespaidu, kas ir diezgan atšķirīgs no manējā.
jā, tas tā ir...bet tavs moods nevienu personīgi neaizskartu, nu vismaz ne īpaši...taču perversijas mēdz izraisīt ļoti skarbas izjūtas arī tiem, kas par tām klausās...un ja pazūd tas pats pozitīvais, kas ietverts tajās, tad var beigties ar jaunām inkvizīcijām!
I guess it should be kept more or less private...
jaunas inkvizīcijas. sounds pretty sad. just like the sound of all the rest of this evening.
drusku aizdomājos un radās dzejolis. sapratu, ka patiesībā pozitīvisma tajā visā ir diezgan maz. tas ir brīnumaini kā var paskatīties uz savu prātu no malas...
patiešām nekā pozitīva? kaut vai pārdomas, kas rodas pēc tam un vedina uz kaut ko pozitīvāku?
nū... pagaidām nekā pozitīva nav. gan jau vēlāk radīsies...
jā, tas ir cilvēkam būtiski - atrast pozitīvismu - savādāk jau zūd vispār jēga dzīvot, ja tajā nav absolūti nekā pozitīva...bet šķiet mēs kā suga to spējam piekopt arī pašos briesmīgākajos apstākļos :)
es jau nenoliedzu, ka perversijas var būt skaistas un bieži vien tās tādas arī ir...
uzsvars bija uz to, ka tās mēdz nonākt līdz kaut kādam tizlumam un jēlumam, kad pazūd viss skaistums un paliek plika drātēšanās un ņemšanās dēļ es pat nezinu kādiem motīviem...bet ja perversijas ir izturētas ar stilu un tās rada estētiskumu visos dalībniekos, kā arī novērotājos, tad tās ir skaistas...
kā arī problēma ar perversijām ir tāda, ka tās izrautas no konteksta var radīt lielas raizes, un visnotaļ to pārstāstīšana zauda ietvertās izjūtas un estētiskumu...
vēl viens aspekts, kas man šķiet būtu nepieciešams perversiju baudīšanā, ir arī kaut kāda jēga tam visam, patiešām apvienojot ne tikai tīri fizisko, bet arī kaut kādu garīgo aspektu...
...kaut kā grūti to formulēt, jo tas ir tik ļoti balstīts uz izjūtām...
bet attiecībā uz "sliktām" sekām, tur jau ir tā lieta, ka ir jāņem vērā, ka iesaistīts esi ne tikai tu viens, bet vēl kāda persona vai personas un viņiem galu galā tas var izvērsties savādāk...tāpēc es personīgi parasktītos uz to tikai, ja man būtu pilnīga uzticība šiem cilvēkiem vai arī ja es apzinātos, ka tās ir personas, kuras vairs nemūžam nekādos apstākļos nesatikšu un mūsu starpā valda vienošanās par šī brīža iesaldēšanu laikā un telpā...kaut gan nekad nevar zināt kā tas viss izvērtīsies...
piemēram mani nekad nav pametusi sajūta, ka mani mood stuff raksti ir tikai tāda skrāpēšanās pa aizsberga virspusi un principā cilvēks, kas to izlasīs, iegūs iespaidu, kas ir diezgan atšķirīgs no manējā.
I guess it should be kept more or less private...
drusku aizdomājos un radās dzejolis. sapratu, ka patiesībā pozitīvisma tajā visā ir diezgan maz. tas ir brīnumaini kā var paskatīties uz savu prātu no malas...