pārstāstīšana zaudē ietvertās izjūtas - bet tā taču ir ar pilnīgi visu, ko stāstām. vārdos taču sajūtas aprakstīt principā nevar. kur nu vēl tādas sajūtas, kas ir spēcīgākas par parastu prieku vai bēdām. piemēram mani nekad nav pametusi sajūta, ka mani mood stuff raksti ir tikai tāda skrāpēšanās pa aizsberga virspusi un principā cilvēks, kas to izlasīs, iegūs iespaidu, kas ir diezgan atšķirīgs no manējā.
jā, tas tā ir...bet tavs moods nevienu personīgi neaizskartu, nu vismaz ne īpaši...taču perversijas mēdz izraisīt ļoti skarbas izjūtas arī tiem, kas par tām klausās...un ja pazūd tas pats pozitīvais, kas ietverts tajās, tad var beigties ar jaunām inkvizīcijām!
I guess it should be kept more or less private...
jaunas inkvizīcijas. sounds pretty sad. just like the sound of all the rest of this evening.
drusku aizdomājos un radās dzejolis. sapratu, ka patiesībā pozitīvisma tajā visā ir diezgan maz. tas ir brīnumaini kā var paskatīties uz savu prātu no malas...
patiešām nekā pozitīva? kaut vai pārdomas, kas rodas pēc tam un vedina uz kaut ko pozitīvāku?
nū... pagaidām nekā pozitīva nav. gan jau vēlāk radīsies...
jā, tas ir cilvēkam būtiski - atrast pozitīvismu - savādāk jau zūd vispār jēga dzīvot, ja tajā nav absolūti nekā pozitīva...bet šķiet mēs kā suga to spējam piekopt arī pašos briesmīgākajos apstākļos :)
piemēram mani nekad nav pametusi sajūta, ka mani mood stuff raksti ir tikai tāda skrāpēšanās pa aizsberga virspusi un principā cilvēks, kas to izlasīs, iegūs iespaidu, kas ir diezgan atšķirīgs no manējā.
I guess it should be kept more or less private...
drusku aizdomājos un radās dzejolis. sapratu, ka patiesībā pozitīvisma tajā visā ir diezgan maz. tas ir brīnumaini kā var paskatīties uz savu prātu no malas...