Aufklärung's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 280 most recent ones recorded in
Aufklärung's LiveJournal:
[ << Previous Day -- Next 20 >> ]
| Tuesday, September 4th, 2018 | | 7:59 pm |
Mīļākais vinils no manas paaudzes, manu vienaudžu mūzikas -- varētu būt P.J. Harvey Let England Shake.
Albūma saturiskais uzstādījums un teksti, un tekstu avoti jau vien ir -- kā patīkams pārsteigums, kā atgādinājums, kurš, gadiem ejot, kļūst saldāks -- kā cerība, kura gandrīz jau bija zaudēta.
...
In the fields and in the forests,
under the moon and under the sun
another summer has passed before us,
and not one man has,
not one woman has
revealed the secrets
of this world.
So our young men hid
with guns, in the dirt | | Friday, August 31st, 2018 | | 1:55 pm |
Hermanis ‒ asprātīgs, maita
Adamaite ("Kultūras diena", 23. aug.): Runājot par cilvēkiem svarīgām vērtībām ‒ vai arī šajā jomā nav vērojama izšķīšana, vismaz ārkārtīgi dažāda pieeja? Vai domā, ka zini, kas ir svarīgi JRT skatītājam?
Hermanis: Ideja ir tāda ‒ lai ne visi simtprocentīgi, bet vismaz 80 procenti cilvēku ir spējīgi identificēties gan ar tematiku, saturu, gan arī teātra valodu. Tikko satori.lv redzēju interviju ar kādu Rīgas teātra festivāla vadītāju, kura mēģināja noformulēt savu konceptu kā cieņu pret baltajiem vīriešiem. Mēs nevaram atļauties būt tik radikāli un rasistiski, esam tomēr valsts teātris. Nodokļu maksātāji ir ļoti raiba publika, un mēs esam viņiem, nevis otrādi. | | 12:32 pm |
superiority, embitterment, illusion
No kādas recenzijas par Hafneru (Sebastian Haffner, Defying Hitler: A Memoir [nepabeigta grāmata, ko tagad publicējuši 1930. gados Vāciju pametušā, nu jau mirušā Hafnera pēcteči]):
Haffner points out that, even among those who hated the Nazis, there were false “remedies.” Some, he says, especially the older generation, retreated into “superiority”: They mocked the childishness and stupidity of the regime. When the Nazis consolidated their power, and produced statistics about their success, many of these people collapsed.
Another temptation is “embitterment”—becoming addicted to gloom and rage. For the embittered, “The dreadful things that are happening have become essential to their spiritual wellbeing. Their only remaining pleasure is to luxuriate on the description of gruesome deeds, and it is impossible to have a conversation with them on any other topic.” This can drive people to madness—or to a despairing surrender.
A third temptation, which Haffner says was his own, is the opposite: to flee from embitterment into illusion. According to Haffner, German literature of the mid-to-late 1930s was dominated by nature writing, childhood memoirs, and family novels. “A whole literature of cow bells and daisies, full of children’s summer-holiday happiness, first love and fairy tales” accompanied the rallies, the violence, and the blare of propaganda. For most of these escapist writers, Haffner relates, it ended in mental breakdown. | | Thursday, August 30th, 2018 | | 1:37 pm |
Reliģiskajā anklāvā, "Benedikta izvēlē":
nemitīgi slikto ziņu starpā viena laba (atceroties Jesaju B: "bet ezis zina tikai vienu lietu, toties lielu!") -- Ikšķiles baskāju karmelīšu sieviešu klosterī, kas darbojas pēc Avilas Terēzes 16.gs. uzlabotās rēgulas, beidzot, pēc daudzu gadu pacietīgas gaidīšanas, ir uzlikta klauzūra. Tur laikam nebija sasniegts minimālais māsu skaits, jo viena vai divas mācījās Vācijā, vai bija kaut kādas citas neatbilstības vai nepilnības.
Tas ir, klosteris tagad ir noslēgts no ārpasaules un darbojas. T.i., faktiski visu diennakti karmelītes vai darīt savu darbu, t.i., neko citu, kā tikai aizlūgt - un pamatā par tās zemes iedzīvotājiem, kurā klosteris atrodas. Kā jau tālajos viduslaikos cilvēki bija ievērojuši: tais zemēs, kur nav kontemplatīvā klostera, tur "nekas labs nav gaidāms", jo ļaunie dēmoni lien iekšā teritorijā, utt. Tas ir pirmais kontemplatīvais klosteris Latvijā, un forši, ka "atveras" (t.i., "aizveras") tieši uz simtgadi.
Turklāt piebilstu, ka karmelītes tur darbojas paaugstinātu grūtību apstākļos, jo klostera modernā ēka, kā jau ierasts, ir grūti izturami neproporcionāla un neglīta. Ņemot vērā, cik katoļiem ir svarīgi, lai būtu skaisti. (Arī ar reliģisko mākslu viss ir bedrē. Piemērs: Helēna Heinrihsone ir viena no labākajām dzīvajām latviešu māksliniecēm, un no visiem viņas daudzajiem darbiem man būtībā nepatīk tikai viens vienīgs - Kolkas lut. baznīcas altāra triptiha centrālais gleznojums ar Jēzu pie krusta. Tas nepatīk (jo īpaši Jēzus tukšā seja) arī kolkiešiem draudzes locekļiem, kurus (dažus, un arī mācītāju) vasarā satiku, lai gan pati baznīciņa un tās koka interjers ir skaisti un piemīlīgi. Bet tā nu tas ir.)
Apciemoju eņģeli, kurš dzīvo pie manas krustmātes. Īsts eņģelis. Garš, kalsns un trausls, plāniem, izplūkātiem matiņiem. Miesas krāsas zeķubiksēs. Sēž, celīšus kopā saspiedis. Skatās tādām milzīgām apaļām acīm. Neko nesaka.
Šobrīd ir tieši tas liturģiskais mēnesis, kad lasa no Ezēhiēla grāmatas (jā, jā, pārlasa un meditē par rakstiem pēc noteiktas kārtības - daudzi šo nezina, bet tā ir). Par ko es vienmēr atceros, ka jūdi, lūk, neļāva šo grāmatu lasīt, iekams nebija sasniegts 50 gadu vecums. Jo jaunāki cilvēki nav pietiekami nobrieduši, lai to grāmatu saprastu. Lūk, lūk. Platons un Aristotels šādiem spriedumiem pilnībā piekristu. Pašām svarīgākajām lietām, "pirmajām lietām", ir nepieciešams briedums, un arī tad nekādas garantijas neviena saprašanai netiek sniegtas.
Un tad vēl ir tādi izcili džeki kā vecais Tūkidids, piemēram, kurš dzīvoja un nomira vispār bez jebkādas cerības. Bet tu te raudi, Jeruzaleme, tu vēl raudi. | | 12:03 pm |
philosophical pathways
I would propose that the first axiom (..) is the recognition that the main philosophical pathways of the twentieth century — analytic, continental, Marxist, Christian, etc. — are exhausted, at least in the sense of being filled out within the parameters these projects have set for themselves. Institutional, academic philosophy certainly seems on the precipice of a very rough ride, to say the least. Conceptually speaking, the problems are of neo-positivism and postmodernism: on the one hand, more than a hundred years of philosophers telling the world that we really only need philosophy to explain what science is doing (and, guess what? — administrators are now listening and figure this philosophical mediator isn’t worth the money); or, on the other hand, philosophers writing middling-to-bad poetry (in a world that has little use for good poetry) and sociologically tinged texts on how everything is power (“bodies and languages,” as Badiou puts it — except, he says, there are truths, and a truth is always the exception). This bifurcation into two dead-ends (..) has been caused by the modern trend whereby philosophy has been “sutured” to its conditions, for example to science in the case of Russell and Quine, or to poetry, in the case of Heidegger and arguably the later Wittgenstein. | | Wednesday, August 29th, 2018 | | 4:05 pm |
"All are drawn unwittingly into the structure of violent reciprocity -- which they always think they are outside of -- because they all initially came from the outside and mistake this positional and temporary advantage for a permanent and fundamental superiority."
René Girard | | Tuesday, August 28th, 2018 | | 10:10 am |
“When savants have appeared, sages have become rare. For that frank, simple virtue has changed into hidden and crafty knowledge; we are taught how to debate, not how to live.”
Seneca, Letters from a Stoic | | Saturday, August 25th, 2018 | | 1:51 pm |
Dienas doma: Ashkenormativity | | Friday, August 24th, 2018 | | 4:45 pm |
Bieži pārlasu gabalus no Raiņa, no dažādiem rakursiem un dažādām vajadzībām, un vienmēr ir kaut kādi jauni pārsteigumi - kas vispār ir iekšā tajās vecās grāmatās, in diesen alten Büchern, turklāt latviešu, tieši Rainī.
MELNĀ MĀTE: Baltais tēvs, ko vērp nu viltus?
Man ir teikta sena ziņa,
Šonakt tēvs mirs trejiem dēliem,
Jaunais galēs veco guļu,
Mazais lielo, vājais stipro!
NABAGS: Ha! ha! ha! - un veiks, kas zaudēs, -
Ņems, kas atdos, - savs, kas cita, -
Balts, kas melns, un mans, kas tavējs!
MELNĀ MĀTE: Ko tu runā, viltus vērpējs?
NABAGS: Ha! ha! ha! - Tā ziņa balta,
Tici tai, tad es jau veicis. | | 2:14 pm |
"epistemic protocols derived from Enlightenment schema for how to represent knowledge" | | Thursday, August 23rd, 2018 | | 9:08 am |
I'm reminded of Kierkegaard's saying his work was to make life hard again because life had become so easy for so many people they were desperate. | | Wednesday, August 22nd, 2018 | | 11:45 pm |
scala naturae
Šie gājuši uz tomātu izstādi Dabas muzejā, bet tur bijis pārāk daudz cilvēku; aizgājuši labāk apskatīt minerāļus. | | Tuesday, August 21st, 2018 | | 3:43 pm |
Ieskats mūsdienu tulkotāju darbā Anonymous, The Cloud of Unknowing, Prologue 14. gs. oriģināls ( https://web.archive.org/web/20131010134218/http://www.lib.rochester.edu/camelot/teams/cloud.htm): Fleschely janglers, opyn preisers and blamers of hemself or of any other, tithing tellers, rouners and tutilers of tales, and alle maner of pinchers, kept I never that thei sawe this book.1922. g. Evelinas Anderhilas (Underhill) neliels modernizējums: Fleshly janglers, open praisers and blamers of themselves or of any other, tellers of trifles, ronners and tattlers of tales, and all manner of pinchers, cared I never that they saw this book.viņa ievadā skaidro: 'ronner' = a gossiper, a tale-bearer; 'pincher' = a covetous or niggardly person; 'jangler' = no vārdnīcas: Someone who, or something that jangles; A chatterer; Someone who argues noisily. 'fleshly' = šeit 'worldly'. 1961. g. Kliftona Voltersa (Wolters) tulkojums: I do not mind at all if the loud-mouthed, or flatterers, or the mock-modest, or fault-finders, gossips, tittle-tattlers, talebearers, or any sort of grumbler, never see this book. 2011. g. Karmenas Batčeres (Carmen A. Butcher) tulkojums (jūtams, ka tulkotājai tai dienā bijusi iedvesma): I hope that habitual gossips, boasters, flatterers, fault-finders, busybodies, whisperers, liars, and character assassinators never see this book. | | Monday, August 20th, 2018 | | 7:17 pm |
Ko es gaidu (neskaitot Otro Atnākšanu, mazbērnus un vēl šo to): ka mamma nopirks sev jaunu mēteli un atdos man savu veco. Laikam šogad vēl nebūs, varbūt nākamruden. | | 6:11 pm |
Down the rabbit hole
Tikmēr Eižja Ardžento... | | Saturday, August 18th, 2018 | | 3:21 pm |
No sarunām:
– Nāk rudens, un sievietes ielās tā dziļi, dziļi ieskatās acīs, skatienu nenovēršot un nesarkstot. Meklē apgādnieku. Katru gadu atpazīstu šos skatienus.
– Nāk rudens, un vīrieši ielās tā dziļi, dziļi ieskatās acīs. Pazīstu šos skatienus. Tas nav gadījuma sakars, ko viņi meklē, bet biedrs laimīgai dzīvei, vai vismaz šai ziemai, – kāda, kuras garie, zīdainie mati miegā būs pielipuši viņam pie kakla un kas pamodusies vienmēr smaidot pagriezīsies pretī un apvīs kājas ap viņa vidukli. | | Wednesday, August 15th, 2018 | | 2:46 pm |
Viedoklis par strādāšanu svētdienās (pilnībā piekrītu Lamī tēvam)!
Père Jean Lamy, who was called a second Curé d'Ars by his bishop, said that Our Lord Himself told him that one of the three main causes of World War One was Sunday labor. (The other two causes were the breakdown of marriage and blasphemy). | | Tuesday, July 31st, 2018 | | 4:20 pm |
| | Monday, July 30th, 2018 | | 1:39 pm |
Atpūtos divas dienas festivālā Komēta, trešo dienu nokavēju, jo nogulēju, bija ļoti žēl, ka svētki beidzās. Par mūziku neko jēdzīgu nemācēšu pateikt, man nebija iebildumu, varēja padejot. Draugi no draudzes pieskatīja jaunākos bērnus, nav pasaulē lielāku bohēmistu par viņiem, "līdz vieniem mierīgi". Kad naktī atbraucām bērniem pakaļ, viņi tieši bija noskalojušies dušā, uzvilkuši jaunas drēbes un izstellējušies pagalmā uz kāpnēm, mēģināja pierunāt uzdzert vīnu uz šņabja, "Agnesīt, tu ar mani tagad iedzersi", u.tml.
Dāvim Kaņepem, festivāla rīkotājam, no manas puses ir drošs, stingrs, principiāls un neiedragājams atbalsts festivāla uzstādījumā nepieļaut plastmasas vienreizlietojamos traukus, skrupulozi šķirot atkritumus, kā arī piedāvāt tikai veģetāru un vegānisku ēdienu. jau tikai tādēļ es burtiski uzskatu par savu pienākumu festivālu atbalstīt.
Nav laika izdomāt, kā tas būtu un kā to pateikt -- bet šiem ļoti mīļajiem alternatīvās mūzikas un dzīvesstila festivāliem ir raksturīgi apkopot cilvēkus, kuriem patīk New Age, t.i., 20. gadsimta sinkrētiskais deisms vai kvazideisms, vai vienkārši "garīgums", vai apziņas dievišķošana, bez lielas iespringšanas skaidrojumos. Attiecīgi šādos festivālos -- atšķirībā, teiksim, no Positivus, kas ievirzīts uz tirgošanos, -- ir gan "meditāciju taka", gan "Apzinātības telts" (kas vienlaikus esot vieta, kas brīva no jebkādas "diskriminācijas" un mikroagresijām), gan kokos sakārti hinduisma un budisma simboli vai kas tamlīdzīgs, katrā ziņā austrumniecisks, darbnīca pārdomām par nāvi ar "altāri", uz kura nolikti no dabīgiem materiāliem izgatavoti "ziedojumi", utt., u.tjpr. Tas viss ir ļoti, ļoti mīļi, jauki, sirsnīgi, draudzīgi un brīnišķīgi. Es to saku bez mazākās ironijas.
Bet, kontekstam un komiski zīmīgajam elementam, Daugavgrīvas cietokšņa topogrāfija idejiski vēsturisku iemeslu dēļ bija tāda, ka centrā atradās pareizticīgo baznīca, no kuras palicis vairs tikai tornis vai pareizāk daļa torņa -- bīstama, tāpēc tūristiem nepieejama --, un pirms šīs pareizticīgo baznīcas kaut kur šajā vietā atradās koka luterāņu baznīca, kur trīs gadus mācītāja pienākumus pildīja Ernsts Gliks, pirmais Bībeles tulkotājs un latviešu literārās valodas izveidotājs. Un attiecīgi arī viss šis festivāls bija apliecies un apvietojies ap šo centrālo tukšo, melno laukumu, jo garīgā celtne kaut kādās kaujās nopostīta līdz pamatiem. Pie šīm drupām 2016. gadā kāda pareizticīgo apvienība -- varbūt tā pati, kas šosejas otrā pusē Buļļupes krastā nesen ir uzcēlusi arhitektoniski pabaisu baznīcu vietējo krievvalodīgo garīgajām vajadzībām (es to nesen izstaigāju, interjers man likās vēl nesakarīgāks un plastmasīgāks nekā eksterjers, bet pie sardzītes stāvēja rindā sievas, visas ar galvassegām, lai pieteiktu savus tuviniekus aizlūgumiem, un sardzīte līniju kladē rūpīgi pierakstīja tuvinieku vārdus, kā arī par katru noprasīja, kad kristīts) -- tātad kaut kāda pareizticīgo apvienība, saskaņojot ar pieminekļu inspekciju, šeit ir novietojusi melnu pareizticīgo krustu. Kurš tur arī stāv, tās Komētas centrā, nevienam netraucējošs, bet savā stīvumā un melnajā robustumā nedaudz neiederīgs, un uz šī krusta ir uzrakstīts viens teikums. Krieviski, vecajā drukā. Nekāda piemiņas zīme, nekāds atgādinājums par sagrauto baznīcu, izdzenāto draudzi, nekas tamlīdzīgs. Viens teikums. Nemainīgi patiess, viņpus konfesijām. Kuram pilnībā piekristu arī Gliks.
Un ko? Nu, nu?
Nu neko. Cheers. | | 12:16 pm |
Vronskis bija pieradis pie prinčiem, bet vai nu tādēļ, ka viņš pats pēdējā laikā bija pārmainījies, vai arī no pārāk lielas tuvības ar šo princi – šī nedēļa tam šķita briesmīgi smaga. Augu nedēļu viņš nemitīgi jutās kā cilvēks, kas būtu pielikts uzraudzīt bīstamu ārprātīgo, baidītos no šā ārprātīgā un reizē, arvien būdams tā tuvumā, baidītos arī pats par savu prātu. Vronskis visu laiku juta iekšēju nepieciešamību ne mirkli neatkāpties no stingri oficiala goddevības toņa, lai netiktu aizvainots. Princis ar nicināšanu izturējās pret tiem pašiem ļaudīm, kas Vronskim par brīnumu līda vai no ādas laukā, lai tikai sagādātu princim krieviskās izpriecas. Viņa spriedumi par krievu sievietēm, kuras tas vēlējās izpētīt, vairākkārt lika Vronskim sašutumā nosarkt. Tomēr galvenais cēlonis, kura dēļ Vronskim princis likās sevišķi neciešams, bija tas, ka princī viņš neviļus saskatīja pats sevi. Un tas, ko viņš redzēja šai spogulī, neglaimoja viņa patmīlībai. Tas bija ļoti muļķīgs un ļoti pašpārliecināts, un ļoti veselīgs, un ļoti tīrīgs cilvēks, un vairāk nekas.
Ļ.Tolstojs, Anna Kareņina, 298.lpp. 1954. gada latviešu tulkojumā |
[ << Previous Day -- Next 20 >> ]
|