Tādā gadījumā atvainojos.

Ja varu precizēt, manā uztverē šis "pētījums" (saprotu, ka šī jēdziena piesaukšana aizvainoja visvairāk) ir tā skatīšanās virsū savai esamībai. Pacelt acis no ikdienas darbībām virtuvē un guļamistabā, un apzināti gribēt redzēt savai dzīvei citu dimensiju. Es ar to nedomāju "centīgi urbities tajā, ko tad īsti ar šo visu bija domājis Dievs", bet drīzāk vienkārši "ar aizrautību skatīties". Manuprāt, tieši to dara kā talantīgi zinātnieki, tā arī dziļi reliģiski cilvēki – viņi skatās. Un viņi skatās uz lietām skatās ar aizrautību un mīlestību, nevis garlaikotu laicīgumu (nāk prātā tās Skalbes zemu piekārtās karotes).

Bet atzīstu, ka man viennozīmīgi būtu jāiedziļinās vairāk. Reizēm tas gan šķiet nesavietojami ar citām dzīves interesēm / neizpildāmi viena mūža laikā, un līdz ar to zaudē aktualitāti. Bet tad izpaliek kvalitatīva un empātiska dialoga radītā bauda.