Ir tikai loģiski, ka nonāk līdz kraušanai pa seju, jo ir runa par fundamentāli nesamērojamām nostādnēm, kuru pretstāve mūsdienu valdošās ideoloģijas un metafiziskā rāmja (liberālisma) ietvaros vienkārši nav pastarpināma un atrisināma. Piemēram, abortu, LGBTQ, pornogrāfijas, nacionālo valstu, arī augļošanas jautājumos nevar būt ne runas par "kompromisa" vai vienošanās pozīcijām. Nav tādas lietas kā puspatiesības. Tu nevari "vienoties" ar sātanu. Utt.

Katastrofālā/trauksmes celšanas pieeja šobrīd ir vērtīgāka, jo ļoti daudzi joprojām ir normiji, centristi un joprojām domā, ka "vēl nav tik traki" un "viss kaut kā nokārtosies pats no sevis". Te nav tik daudz no svara, ko katrs dara privāti (lai gan tā var būt spēcīga liecība par labu patiesībai), jo vispirms ir svarīgi satriekt ilūzijas par to, ka viss ir kārtībā. Kad cilvēki kritīs reālā izmisumā, būs dusmīgi un sašutuši un de profundis pret debesīm izkliegs "bet ko mums tagad darīt?!", tad viņiem var rādīt pozitīvo un konstruktīvo.