Luterāņu attieksme pret Baznīcu ir citādāka - Augsburgas ticības apliecība saka: "Tiek arī mācīts, ka visos laikos pastāv viena svēta baznīca. Bet baznīca ir svēto draudze, kurā pareizi māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus." (http://www.krustabaznica.lv/augsburgas-ticibas-aplieciba/) līdz ar to luterāņi nekad nav nolieguši, ka pat formāli antikrista pārvaldītās Romas baznīcas vidū ir vai var būt īsta baznīca, daļa no vispārējās baznīcas, pat ja arī apslēptā formā, tāpēc luterānim nesagādā problēmas sijāt graudus no pelavām, lai visās pasaules baznīcās saskatītu zīmes, liecības un atblāzmas no patiesās Baznīcas. Šajā gadījumā luterānim nākas atzīt, ka Romas sociopolitiskā mācība bauslības un dabiskā likuma aspektos ir diezgan korekta (un nav tālu no tā, kā pats Luters domāja par laicīgās varas un baznīcas attiecībām).
Tāpat luterānim Romas pretenzijām uz tiesībām kaut ko ekskomunicēt nākas atbildēt tāpat kā pirms 500 gadiem - ja vispārējā sasauktā, atklātā, publiskā, korektā visas baznīcas koncilā Romai ar rakstiem izdotos pierādīt, ka luterāņi smagi maldās, tad mēs pazemīgi atzītu savas kļūdas un atteiktos no apsūdzībām Romas heterodoksijā.
Tieši šis ir mans likumsakarīgais iebildums integrālistiem - kad viņi runā par laicīgās varas salāgošanos ar garīgo varu, t.i., baznīcu, par kādu īsti baznīcu ir runa? Protams, tas prasītu no izkaisīta mazākuma pozīcijām pārrakstīt visus lielos sekularizācijas un liberālisma vēstures naratīvus (kuros, protams, dominē Romas aģenti). Ja standarta integrālistiem reformācija neizbēgami ved pie liberālisma un 1789., tad luterānis par arheliberāli sauktu pāvesta institūtu no 11.-16. gs.

Redzi, nav vienkārši. Bet arī tas ir 100X labāk nekā sēdēt uz abiem krēsliem vārdā "baznīca un liberālisms kaut kā spēs sadzīvot".