1) Ir jānošķir pacietība no samiernieciski rezignēta sakāvnieciskuma vai "labāk mazākais ļaunums" domāšanas. Integrālisti nerunā par revolūciju, bet gan par evolūciju un pakāpenisku pieeju, jo to prasa prudentia. Pacietība paredz skaidru telos, vērstību uz vēlamo, piemēram, kādi likumi ir nepieciešami - kaut vai dabiskā likuma ietvaros - lai ļaudis caur laicīgo labumu audzinoši vestu tuvāk mūžīgajam labumam. Sakāvnieciskums uzreiz pasaka "kā ir, tā ir, pietiek ar mazumiņu". Šajā ziņā RKB politiskajā mācībā, tāpat kā morāles mācībā neredzu nekādu mērenību un pussoļus. Dabiskais likums, t.i., ētiskums prasa maksimālismu un ne mazāk.
2) Baznīca visos laikos ir bijusi daudz stingrāka pret herēzi (tātad puspatiesību vai postpatiesību), nevis atklātiem maldiem, jo dūmu aizsega un ambivalences dēļ risks aizraut dvēseles mūžīgā pazušanā ir daudz lielāks. Tieši tāpēc baznīca nevar par sekulāro feminismu vai vides ētiku teikt "tie ir gandrīz mūsējie", bet pret tiem ir jāattiecas kā pret antikristiem (jo nav anti bez Kristus) un tiem 7 dēmoniem, kuri saiet iekšā pēc tam, kad pirmais padzīts. SCOTUS lēmumi, pēdējā mēneša nenormālie notikumi un rudenī gaidāmā perfektā vētra rāda, ka we are not even close, it is as far as it can be, un tajā ir vainojams arī baznīcas/-u samiernieciskums un konformisms.
3) Kad sāku rakstīt sekot cibai un rakstīt ap 2010.-11. gadu lielā mērā biju tas, ko sauc par klasisko liberāli, vārda brīvība, "viedokļu apmaiņa", "šo var izrunāt", "you do you" un citas fikcijas. Mani radikalizēja 2015.-16. g., Denīna grāmatas izlasīšana, Karls Šmits un patreizējie notikumi (sasodīts, mani nekad nav interesējusi tāda kategorija kā "rase", bet pēdējā mēneša notikumi man liek par to domāt un meklēt teoloģiski asu interpretāciju). Protams, atgriezeniski skatoties, secinu, ka nekad neesmu bijis pat tuvu liberālismam, jo izrādās, ka viss, kas man nepatīk kopš 15-16 g. vecuma ir saistāms ar dažādām liberālisma nokrāsām. Nekur neredzu nekādu virzīšanos uz centru, un tas ir tikai likumsakarīgi - center cannot hold.
4) Nevardarbības sludināšana politisku izaicinājumu priekšā ir tad, kad bauslību jauc ar evanģēliju. Valstis nevalda "evanģēliski". Evanģēlija valstība ir baznīca.