Filozofu ceļi uz ticību caur vistālākajiem apkārtceļu lokiem (kam daudz dots, uzticēts, no tā arī daudz atprasa), acīmredzot, filozofija ir sevišķi rafinēts (ne)ticības paveids, kas prasa ļoti sāpīgu un lēnu uzslāņoto šķitumu noārdīšanu. Bet no otras puses, tas parāda, ka realitāte iekārtota tā, ka domām tiešām ir liels spēks: lai aplamas vai apjukušas dziļi iesēdušās spēcīgās domas noārdītu, vajadzīgs liels pretspēks. Tikai šie pievērstie filozofi (Makintairs kā vēl viens gadījums), atstāstot, nereti rada iespaidu, ka paveikuši to paši.

Kāpēc tik daudzu atdzimušo katoļu un ex-katoļu biogrāfijās atkal un atkal uzpeld 13-14 gadu slieksnis, kā tas vecums, kad obligāti jāzaudē vecāku ieliktā ticība?