Pirms nedēļas bērnu bērnudārza biedram vecāki dzimšanas dienu svinēt izvēlējās briežu audzētavā. Aizbraucām. Bērni briedēniem no kolas turzām mēģināja dot sakaltušus rupjmaizes galiņus, droši vien savākti pārpalikumi no kāda restorāna. Tad saimnieks visus sadzina lielā koka šķūnī, kurš bija sadalīts kaut kādos briežu dzenamajos aizgaldos. Tad rādīja un stāstīja, kāda tur ir divpunktu fiksācijas iekārta, kurā tos briežus nu faktiski stingri saspiež, lai iezīmētu ar numuriem. Bērniem prasīja, vai viņi grib būt briedēni, un ļāva tur izskriet cauri. Daudzi skrēja, dēls man par prieku atteicās. Stāstīja, cik šī pašizdomātā fiksācija esot laba, jo Lietuvā ES standarta trīspunktu fiksatorā viņa acu priekšā demostrācijā saspieduši 17000EUR vērtu briedi tā, ka tas turpat pēc tam arī nobeidzies. Tāpēc šī divpunktu fiksācijas sistēma esot tik daudz reižu labāka. Tad visi gāja skatīties matainās govis. Pa ceļam koda dunduri un nežēlīgi cepināja saule un jaunākā meita bija jānes rokās. Par laimi tālāk nekur nebija jāiet, nācām atpakaļ un palikām zem nojumes, lai gan citi vēl gāja skatīties strausus un aitcūkas (tieši tā, aitcūkas). Pēc tam jubilāra vecāki pie galda skaļi izteica domu, cik lieliski, jo kur tad nu vēl bērni varētu "nonākt tuvu ekstāzei, pabarojot dzīvu Bembiju". Dēls gandrīz izsita iestādei vienu no milzīgajiem logiem, bet ne jau dēļ protesta, bet dēļ pārgarlaikošanās un tādēļ, ka pirms tam bija pārkarsis saulē, bet kad histērija pārgāja, kļuva ziņkārīgs, diez ko varētu ar tiem akmeņiem. Bet kopumā - atsvaidzinoša pārmaiņa, īpaši pēc tam, kad jubilārs man iemeta pa vēderu ar ūdeni pildītu balonu, jo teicu, ka nebaidos. Tiesa gan, neteicu, ka gribu, lai man iemet. Iespējams, ka aizvien neprotu izteikties pietiekami precīzi.