par sadošanos rokās
Kad es biju maza, man patika sēdēt mūsu mājas pagalmā un vērot garāmgājējus.
Bija toreiz tāds izcils pāris, metālisti, tā laikam tas saucas, klasificējas, definējas. Viņiem abiem bija ap gadiem trīsdesmit, melnas ādas jakas, gari mati, vīrietim trūka viena zoba, kas netraucēja plati smaidīt.
Es zināju, ka sieviete strādā namu pārvaldē, bet par dzeršanu viņu izmeta. Vīrietis bija kaut kāds celtnieks. Viņi dzīvoja vienistabas dzīvoklī blakus mājā, par skaļo mūziku viņus no turienes izmeta, viņi pārcēlās uz citu māju mūsu rajonā, jo es viņus bieži redzēju pie pīļu dīķa. Bet vienmēr tikai kopā un sadevušos rokās. Nekad es neesmu redzējusi viņus ejam atsevišķi. Siāmas dvīņi.
Pēc kāda laika viņiem piedzima bērns. Bet tas bērns ātri pazuda. Nomira laikam. Pēc 2 gadiem bija vēl viens. Bet tad es jau biju liela un pati pārcēlos uz citu dzīvesvietu.
Tikai reizēm, senas nostalģiskas smaržas vadīta, es braucu uz savām tām mājām, sēžu un vēroju garāmgājējus. In general, nekas nav mainījies. Es esmu maza, man ir 7, tikai mūsu dzīvoklim tagad ir plastikāta logi un aizkari ir citi. Bet es uz turieni neskatos.
Šodien es atkal viņus ieraudzīju. Ir pagājuši divdesmit gadi. Bet tie bija tie paši cilvēki, esmu pilnīgi droša. No sākuma biju pārsteigta, kad viņus ieraudzīju. Bet tad mani pārņēma brīnišķīga atskārsme, ka ir taču tik labi atgriezties mājās, kur nekas nemainās. Viņi joprojām ir melnajās jakās, gariem matiem un sadevušies rokās. Pasaka.