Nu, lūk, Jūlij. Reizēm tu priecājies par zaļo egļu jaunaudzi
tava meža austrumu kvartālā. Reizēm tu priecājies,
izdzirdis lakstīgalu balsis tava meža dienvidrietumu kvartālā,
reizēm tev prieku sagādā dzidrā saulrieta atblāzma tava meža
rietumu kvartālā, citreiz tu priecājies par mākoņiem, kas
balti atspīd ezera tumšajos ūdeņos tava meža ziemeļaustrumu
kvartālā, bet mājupejot arvien tu nonāc tai vietā,
kur nesen redzēji meiteni. Un tad atkal tu jūties skumjš,
un pat jaunie priežu stādi tava meža ziemeļu kvartālā
tevi nespēj iepriecināt.

Tad, pēc sava kārtējā ceļojuma no Venēcijas
pie tevis iegriezīsies Augusts. Viņš tev stāstīs
par senās pilsētas kanāliem, tiltiem, meitenēm un pienu,
un atkal tu pārmetīsi Augustam, ka viņš pārāk daudz dzer
siltu pienu, ka citiem varbūt nemaz nav piena
vai arī tikai kondensētais. Augusts uzklausīs tevi,
visus tavus pārmetumus, un nesacīs neko.
Bet šķiroties viņš it kā nejauši uzaicinās tevi
uz zaļumballi. Un ļoti labi zinās, ka šoreiz
tu neatteiksi.