par mīlestību
Sestdien aizdomājos par mīlestību.
Domāju, ka ar manām argumentācijas spējām nav gana, lai izpaustu to hormonu vētru, kas manī un galu galā kāpēc gan lai es to darītu, ja hipotētiskās norises ir pastāvošas tikai un vienīgi manā galvā?
Nu lūk. Tu sēdi un saproti, ka lāpi. Tā nav bijis jau tūkstošiem gadu, tu, mazais, vairs neatceries kā tevi sauc, tikai aklām acīm, inerces pēc, drāz, drāz, pats savu roku un tad, kad trūkst gaisa piesmakušajā telpā, piecelies, lai atvērtu logu, bet tur ārā dzīve paiet sulīga.
Ej dirst.
Vajag iedzert.
Vajag pateikt.
Un tu dzer un runā, skaisti, sarunas galā, kad kājas ir ļenganas, da arī tavas nepārāk jaunuvīgās miesas ir noguruma vārdzinātas, tikai tad tu paskaties uz to bildi un redzi, tur tevis nemaz nav, nekad arī nav bijis, vecīt tu kļūdies, tavas pašpietiekamības atskaites (G) punkts ir samilzis, sāpīga pūte uz kreisās kājas, tu nevari iet, tu nevari palikt, tu nevari.
Nu re.
Šajā sakarā es domāju par mazumu, ar kuru nekad nav gana. Var jau būt, ka kādam esi Remarka Patrīcija, bet skaidas vienmēr ir labāk saskatāmas.
Un pēc visa šitā iestājas paniskas bailes pazaudēt kādu, kuru tu uzskati par savu draugu. Jūlijs pagriezās, bet tur neviena nebija.
Garām aiziet vīrs ar cigareti.
ze E N D