par džezu
Šodien es domāju par mīlestību.
Nedēļas nogales bilance – pure love, daudz vīna, reibums, riebums, džezs un mežs.

Kas ir labāk – nesaprotamas attiecības, kuras pēc visa spriežot pastāv tikai manā galvā vai 10 gadus jaunāks puika, kurš savā sirdī ir daudzas reizes lielāks vīrietis par dažiem eksemplāriem, ko pazīstu? Nu tāds puika, kurš jūt, ka sievietei kaut kas iekšā vārās, par ko dalīties īsti negribas/nevar, un tādēļ viņš vienkārši uzcep pankūkas, jo tas strādā vienmēr. Viņš nerunā, viņš uzvāra kafiju un māju pārņem svētdienas rīta smarža, kuru parasti radu es pati, bet kā gan tas var būt, ka mana māja tā smaržo, bet es vēl esmu gultā?

Filigrāns kosmoss – tāds vīzijas un realitātes kokteilis. Lai maz neliekās.

Un šajā sakarā es sāku domāt – kas gan ir īstenība? Nesaprotamās attiecības, neatstājot nekādas pēdas, izņemot smaržīgu spilvenu un dvieli ar matiem, aizpeld, lai atkal paņemtu pogu PAUSE uz pusgadu? Iniciatīva no manis, protams. Ātri visu novācu, tas bija tikai sapnis, kaut kāds bilžu īssavienojums, garāmskrienoši kadri.
Īstenība ir nesteidzīgs rīts, kurā manu dēļu grīdu min garmatains blondīnis ar kafijas krūzi, īstenība ir tā, kad smaržo viņa atnestas puķes. Pieturpunkti – paskatos, jā viņš te bija. Un te arī. Un caur visām šausmām, dvēseles aukām un smilkstieniem, par kuriem sadomājos, viņš atrod veidu, kā mani dabūt no tām prom – nemaz nezināju, ka pušojot filmu, jārēķina jūtība dubultā uz leju. Forši.