par raudāšanu
Šodien domāju par mentalitāti. Par raudāšanu, pareizāk sakot. Es raudu uz iekšu. Kā īsta latviete. Protams, tas atkarīgs no raudāšanas, ciešanu un sāpju intensitātes, bet vienmēr uz iekšu. Kad es raudu dziļās sāpēs, es burtiski saliecos kā milzu ievainots tārps, pleci aizvirpinās uz priekšu, krūtis ieraujas plaušās, es saliecos ceļgalos. No iekšējā spiediena man kļūst slikti, man vajag pieturēties.

Novēroju kā raud imports. Ar pilnu krūti, atplestām rokām, skaļi, slapji, uz āru.

Es nezinu kurā no variantiem ir vieglāk dabūt ārā čerņu, kad mēs abi stāvam pretim aizvērtam zārkam, kurā guļ 36gadīga sieviete, kura toč nebija pelnījusi tādu nāvi.

Varbūt tam nav nekādas nozīmes. Šodien pieglabāju māsīcu. Latviete un viņas mīļotais vienalga piedzērās kopā. Un tukšums ir tāds, ka pat vemt negribās.

RIP.