par balerīnu
Šodien es domāju par balerīnu.

Vienmēr esmu gribējusi būt gracioza, spēcīga, tāda, kura pārvar gravitāti tā, nu tā, ka spalviņas uz rokām saceļas. Klāt vēl skan klasiskā mūzika un es, puantēs, pārvarot fizikas likumus, dvēselei raudot, murminot pie sevis figūru terminus franču mēlē, dzīvoju mākslai.
Dievs mani ir devis šmaugas miesas, kaulaina drīzāk, bet ne viegla. Līkas kājas man ir, vot. Bet savos gados esmu ar to samierinājusies, pieņēmusi, ka tā vecene, kas lūkojas ik rītu spogulī, patiešām esmu es un diemžēl nekas cits. Es ceļu to, kas man ir un viss.
Raugi. Šodien es pēkšņi sapratu, cik ļoti, absurdi ļoti es tomēr smilkstu būt balerīna. Šī doma vienmēr ir manī, kaut arī tālajā plauktiņā nolikta, tā ir manī.
Trīra cienīgs sižets – ļaunuma apsēstā dejo pamestā noliktavā čella pavadījumā tiiiiiik skaisti – vot tieši tāpēc es vienmēr paraudu pie Cēsu alus reklāmas (http://www.youtube.com/watch?v=r3Rcliou4OI).
Bet mani nomoka jautājums par sevis pieņemšanu. Ja reiz ir lietas, kuras:
1) es zinu
2) ir un ne tikai IR, bet ir nenovēršamas
3) nemainīsies, tad
par ko gan, sasodīts, es vaimanāju? Tā vietā, laika optimizēšanas nolūkos, es varētu uzrakstīt kaut vienu lpp LU referātam, ko biju nosolījusies nodot augustā. Bet, sasodīts, nē. Un no tā pankreatīts – sveiks, dakter Siņeļņikov!
Tātad – lai ko es darītu, visas problēmas, lietas un domas atgriežas vienā punktā – sevis pieņemšana, piedošana sev un mīlestība uz sevi.
Un cik gan vēl grupas man jāiziet, lai saprastu šitik elementāras lietas? Bļe.
Un kāpēc, tu mauka māksla, nemīli mani?