par mīlestību
Rukšānes posts Sestdienā: Kad jūtas ir īstas un mīlestība īsta, tā noteikti ir no abām pusēm. Vienmēr. Citādi tā nav mīlestība.

Vot par ko domāju. Krievu valodā bieži termina нравится vietā bieži tiek lietots любить. Tas nozīmē, kas es runājot par patīkamu lietu apriori saku, ka to mīlu. Par patikšanu kā estētisko baudījumu runā Dekarts, jo tikai lieta, kas derīga, ir arī tīkama, salauzts nazis ir nepatīkams, jo nav derīgs. Tas veido attieksmi, pareizāk sakot tā ir tieksme, bez tās nav ne attieksmes, ne mīlestības.
Es domāju par to kāpēc vispār pastāv sadalījums starp patiku un mīlestību, tātad ir jūtu pakāpe, līmenis. Mīlestība ir arī patikā, tikai mazākā intensitātē. Tātad, ja pieņem, ka pastāv tikai termins mīlestība un nav patikas, tad pareizi būtu lietot – es mazliet mīlu džezu. Toties mazliet vairāk es mīlu adītās zeķes, ko uzdāvināja mana tante. Es mīlu šo vīrieti, savu brāli es mīlu vairāk, bet pavisam es mīlu Piparu un Doru. Tā lūk.

Es domāju, ka Rukšānei tomēr nav taisnība, ja neņem vērā kontekstu, kādā šī sentence ir rakstīta. Mīlestība ir laipna, tā neskauž un nelielās (c) Holy Bible. Es domāju, ka mīlestībai, lai tā BŪTU, ne vienmēr vajag atbildi. Tā IR. Un cauri.