par vēmienu
Šodien es domāju par vēmienu.
Katra dzīvē pienāk tādi brīži. Kad vēdera centrā iemetas milzu dūre. Vakar es šo dūri mēģināju izvemt. Es domāju, ka tam, kam jānāk ārā, ir jālaiž ārā.
Tie ir dīvaini sekundes simtdaļas ilgi kadri, kuri iegulst tik spēcīgi. Un visi plusi un mīnusi, kurus ar savu ratio tu uzliec uz papīra, ieskrienas. Jo mīlestības intensitāte sit pušu jebkuru prātu ar to vienu kadru. Tajā brīdī tu un tu, un arī es saprotu, ka viss, ko es būvēju un iekārtoju, ārējā un iekšējā mājā var iet gulēt tikai lai redzētu vēl reizi. Un visi iemesli, iegansti, argumenti un plāni saritinās stūrī un ilgi smilkst.
Nosauc datumu.

P.S. Esmu neitrāls kā tējas maisiņš. Kurš pieglaužas krūzei tik nepārprotami.