Iegadījos vienas skolas dzejas vakarā.
Nekad neesmu uzskatījusi sevi par dzejnieci, apzināti esmu izvairījusies no kopošanās ar līdzīgajiem, vai vnk esmu baidījusies ieskatīties acīs patiesībai un sev atzīt, ka esmu pārāk ne-bohēmiska dzjdaru sabiedrībai, respektīvi, kaut kāds sindroms laikam.
Tur bija sabraukuši arī tie, kurus uzskatu par autoritātēm.
Kad atgriezos savā nolādēti sakārtotajā dzīvē, savās mājās, sapratu, ka ir ok.
Tikai vienu es nevaru saprast. Visi tevi pazīst. Laikam tikai es nē.
Ērikai ir nenormāli skaista balss.
Un tie korpusi stāstīja par tevi un dubulto ekspozīciju tavā filmeniecē.