par klusēšanu
Šodien es domāju par klusēšanu.
Varbūt tas raksturīgs manam zvaigznājam, sievietēm vai sievietēm ap trīsdesmit, nezinu, bet man ir ļoti svarīgi paklusēt. Kaut stundu dienā pabūt divatā ar sevi, sevi tīro, sevi meta, klusumā. Pajautāt kā tev iet. Paskatīties spogulī un teikt: es tevi mīlu un pieņemu. Es vispār domāju, ka cilvēku galvenā problēma ir mute. Jā. Gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē – ar to var sadarīt daudz liekas, nevajadzīgas un sāpīgas lietas. Labās lietas tiek darītas savādāk.
Gatavojoties sesijai manās rokās nonāca „Zvaignes” 1988. gada I. Kanta Praktiskā Prāta Kritika. Tā kā šī grāmata periodiski ir nepieciešama dažādu filosofisku triku veikšanai, nolēmu to nokopēt un konstatēju, ka grāmatā, pēc Kūļa ievada, katra otrā lapaspuse ir tukša. Nenodrukāta. Es domāju, ka tas ir kāds tehnoloģisks brāķis. Bet līdz ar šo, es ieraudzīju ko citu. Tā nebija Kanta griba, noteikti nē. Grāmatā pašā gudrība un viedums nav atrodas, tas ir implicīts, to ir jāmāk paņemt. Bet sakarā ar klusēšanu, es iedomājos, ka tieši šī ir brīnišķīga grāmata, jo katrā otrajā lapaspusē tā piedāvā paklusēt.
Esmu dzirdējusi, ka sliktās lietas, notikumi un sapņi ir jāstāsta ārā, jāraksta nost utt. daļēji es tam piekrītu, taču līdz šim es aprobežojos ar no-rakstīšanu, man liekas, ka runāšana noved pie atbildības uzvelšanas, ievilkšanas komūnā. Izkratīt sirdi vajag. Tāpēc man ir Lilija. 10Ls stundā. Bet vai tā ir arī ar labajām lietām? Vai runāšana nenoved pie vēl neīstenotas idejas kapa?
Tātad jautājums – vai klusēt nav cilvēka dabā? Ja reiz pieņem, ka valoda ir vienīgais, kas nošķir cilvēku no pārējās dzīvās dabas?