par NEKO
Šodien es domāju par NEKO darīšanu.
Starp steidzīgām darba sarunām, galvassāpju nomocīta, iebraucu mājās stundu pagulēt. Es nogūlos „miroņa” pozā, uzsāku dziļo diafragmas elpošanu un domās aizgāju uz saulainām dienām.
Mana psihiatre nesen uzdeva jautājumu, vai es zinot ko nozīmē darīt neko un kad es pēdējo reizi esmu darījusi neko. Raugi, cilvēks ir tāds dzīvnieks, kurš pat miegā, jebkurā stāvoklī, kamēr vien viņa dzīslās rit asinis, DARA. Tātad NEDARĪT neko nav iespējams. Bet darījusi NEKO es neesmu ļoti sen.
Lūk, saulainās dienas kā reizi bija tās, kurās pēdējo reizi pirms gadiem četriem darīju neko. Tā bija maza mājele ar dzeltenu fasādi Inčupē, pilna ar veciem dīvāniem, kuri smaržoja pēc mitruma, ar ledusskapi, kurš dūca tik skaļi, ka uz nakti tas bija jāizslēdz. Ar dīvainu tanti, kura dzīvoja mežā pie sliedēm, kurai es katru vakaru nesu ēst. Viņa nekad neteica paldies un to paņemdama nekad neatskatījās.
Tās bija kolosālas dienas, mājā visu laiku kādā no istabām spīdēja saule, un es, tai sekodama, pārvietojos no vienas istabas uz otru, gulēju un darīju neko. Vakarā es gāju darīt neko uz jūru. Tas bija sen, bet tās bija labākās dienas, kurās es atgriežos katru reizi, kad meditēju, jo tikai caur to es spēju nomierināties.
Es nezinu vai šodien es tā prastu. Varbūt tā ir skaistākā un tīrākā manas pagātnes daļa, varbūt tādēļ tā ir tik tīra, ka pagātne.
Aprīlī es braukšu uz Avishai Cohen koncertu. Es iedomājos, ka es varētu vismaz mēģināt darīt neko. Pie grāmatvedes uzrakstīju atvaļinājuma iesniegumu. Tātad – 10 dienas. Es sev apsolu vismaz mēģināt.