par toten hosen
Reizi gadā apstākļu spiesta, uzzvanu savai mūža mīlestībai.
Vienojāmies par kopēju sadarbību, taču 2 minūtes pēc sarunas es sapratu, ka dzīve piedāvā tūkstošiem citu sadarbības partneru, un patiesībā, zemapziņā tas ir iemesls man viņu satikt.
Un te arī viņš zvana un saka, ka tā tomēr nav laba doma. Jautā kā man iet un sarunas beigās novēl veiksmi. Es novēlu to pašu.
Es domāju par to, ka mīlestība ir viena jocīga būšana, ar kuras palīdzību es spridzinu cilvēkus kā sāpīgas pumpas, vienu pēc otras, vienu pēc otras.
Ne viss nomirst beigās, tas klusi elpo vēl gadiem pēc tam. Pirmā doma bija risināt to, izrunāties. Tomēr tā nenotiks, jo nekas neatrisināsies no sarunām un asarām, un straujiem sirdspukstiem, jo ir cilvēki, kuru dēļ mana sirds nepukstēs līdzsvaroti nekad. Pat pēc izrunāšanās.
Ir tik cilvēcīgi gribēt būt mīlētam. Es gribu noraut robežas, nekritizēt sevi un atklāti pateikt, bez aizspriedumiem, tālākām sekām.
Vēl es domāju, ka varbūt vientulība nav nemaz tik bīstama, tas nemazina pasaules skaistumu un krāšņumu, tikai es ar to nemāku apieties.
Kā ar jaunzirgu. Liels, izskatās pēc zirga, bet kāpt virsū nedrīkst. Jo var nomest zemē un tad sāpēs. Un tāpēc es nekāpju, jo zinu, ka sāpēs. Bet kurš teica, ka es kritīšu?