par paredzamību
Šodien es domāju par paredzamību.
Es domāju, ka es esmu paredzama. Uzticama.
Ja reiz kādai sievietei ir vajadzīga nauda, un viņa ir nolēmusi doties ar izstieptu roku, viņa zina, ka es iedošu.
Ja reiz ir jāšķiro prioritāte ar ko tikties, viņš zina, ka es gaidīšu.
Un arī šampanieti uz mana rēķina var iedzert.
Un savas dusmas un agresiju var uz mani izpaust. Tāpēc, ka man, kā vēsturniecei, viss ir skaidrs.
Var mani ielūgt uz ballīti. Var neielūgt. Jo zina, ka es vienalga būšu laba. Būšu draugs. Lojāla.
Un arī alu ar mani var iedzert līdz nemaņai tāpēc, ka zina, es piedalīšos. Jo man neviena cita nav.
Un mana meita, piedzīvojot savu pirmo seksuālo aktu zina, ka es nenākšu istabā, bet ja ienākšu, tad izlikšos, ka neko neredzu.
Tā ir iekārtota pasaule.
Man esot profesionālās identifikācijas krīze.
Pirmdienas rītā Ivanovam trolejbusā visi kāpj uz spārniem.

Respektīvi – es domāju, ka mani sasniedz signāli, pie tam intensīvāk, nekā agrāk, kurus es neprotu tulkot.
Vai ir zināms kāds, kurš to var?