par plauktiem
Šorīt Auss domā par nolikšanu plauktā.
Ir lietas, mīļas un siltas, bet bezjēdzīgas, kuras ir tik grūti nolikt. Nopaijāt pēdējo reizi un nolikt plauktā.
Es domāju, ka daudz lietderīgāk būtu mācīties gada skaitļus no galvas vai, piemēram, noskaitīt kādu sen aizmirstu dzejas pantu, bet manā galvā noris pagātnes ainas, no kurām man vajadzētu atbrīvoties.
Raugi. Ir Cēsis, ir svētdienas rīts, tā ap 12.00, manā somā nav mobilā telefona, ir grils ar vistiņu, spīd saule, es domāju, ka esmu laimīga. Ir daudzi, kas mani mīl, patiesi, man ir visas iespējas būt laimīgai. Bet ja mēs ielūkojamies iekšpusē, tad es ļoti gaidu pirmdienu, kurā man būtu iespēja izdarīt to, ko es nedarīšu, jo tā apsolīju. Jo tam nav jēgas, bet gribas. Vēlreiz pēdējo reizi nopaijāt un nolikt. Paskatīties pa logu, bet nepieiet klāt.
Es domāju, ka tā pavisam nolikt nav iespējams. Vismaz man nē. Un tā es nēsāju to handikapu sev līdzi vecās bildēs, smaržās un drēbēs, es domāju, ka man tas traucē.
Es domāju, ka man vajadzētu uztaisīt vēl pāris tetovējumu par šo tēmu. Vai veltīt kādu suicidālu rindu. Vai varbūt aizbraukt uz Ķīnu.
Vai Ķīna ir ar tevi?