par piedošanu
Nezinu kāpēc, bet pēc lieliem darbiem, kad tieku galā ar kādu no savas dzīves mezgliem, jūtos vainīga. Tā šķetinot, vainas apziņa pampst aizvien lielāka. Ja es varētu.
Mazi melnbalti kadri, zibšņi, es lūdzos, lai nekļūdītos.
Pabiju Aglonā. Vaina no manis izkāpa kā milzu asara, vispirms no vienas, tad no otras, beigās jau straumēm no abām acīm. Dievs, dod man prātu nekļūdīties. Un nenožēlot. Un neskatīties atpakaļ. Jo raugi, savā cilvēcībā es pamostos vāja, nezinot kā ir labāk. Un dod man piedošanu. Šajā atlaižu pilnajā pilsētā.