par Saulkrastu džeza festivāla pimo dienu
Pulksten divos naktī pamostamies no spiediena.
Ir karsts un gaisa tik, cik mēs lielām krūtīm grābjam.
Džezs ir vienīgais, kas spēj atvērt, izvemt kunkuli, ko krājam.
Varbūt tās nemaz nebija tavas rokas, piedod, es tumsā neredzēju. Man galvenais, lai kāds sauc. Arī šī klusā vieta ir kļuvusi par sava veida mauzoleju, altāri un pielūgsmes vieta, kur katru dienu tu atzīmē savu esmi ar vīraka aizdedzināšanu un pelēkiem dūmiem savā virtuālajā istabā.
Meklēju savu vārdu. Un nerodu. No sīkiem sviedru pilieniem es sastāvu un reizēm nevaru saprast – varbūt tā ir tikai kāda, nevis tava mēle, ko gaidu uz saviem gurniem katru nakti, pamostoties divos no spiediena. Lūk.
(un es redzu kā tu to lasi un ienīsti sevi par to ko varēji, bet neizdarīji, beib)