par nogurumu
Vakar aizgāju satikt vienu cilvēku. Nē, mums nebija nekas norunāts, mēs neesam runājuši jau gadus trīs, četrus, es vienkārši aizgāju uz to pašu krodziņu, kur mēs kādreiz sēdējām un, tēju dzerdama, ļoti cerēju, ka viņš atnāks.
Mājupceļā es iegādājos puķes, ļoti daudz puķes un, sēdēdama tramvajā, priecājos par gabaliņu vienatnes, ko man izdevies izkost šai pilsētai.
Varbūt tie nemaz nebijām mēs un varbūt es nemaz neatceros visu labo, kas bijis, bet kaut kāds apbrīnojams miers un līdzsvarotība, tramvajā, aiz nosarmojuša stikla uz sētas Hospitāļu ielā uzraksts: atceries, ka es tevi mīlu. Un tas arī viss. Un es tagad dzīvoju uz šīs ielas, un es ielienu gultā apmierinātā nogurumā tukša tā, ka vairs nav ko pateikt.