Par z-svētkiem
Uz mana brokastu šķīvja nesen iesāktas, nepabeigtas zilas debesis. Kāds nolaižas uz mājas jumta, norauj ziemai acis, kliedz: paskaties, tu jocīgā, paskaties, maniem spārniem plašas vēdas.
Es gribu lidot tev līdzi.
Manas galvas šorīt logā nav. Auto signāli attālu vēstī - labirints. Visskaistākais no visiem – franču 12. gs. stilā – ar vienu caurumu sienā, kas ir izeja, kas ir ieeja. Tieši šorīt izgāju līgu, uz ceļiem nometusies, domājot par dzīvē paveikto. Mea culpa, Ave Maria. Es tiekai ienācu, lai pateiktu, cik brīnumjauki dzīve aiz loga sāp.
Ziniet, ja jums kādreiz mazliet skaisti sāp, nopērciet biļeti Rīga – Saulkrasti. Tur var braukt un ilgi redzēt kuģus. Kāds pateiks stulbi. Kāds smaidīs šķībi. Kāds novērsīs acis. Teiks: trakais.
Kuģu mastiem zelta smaidi. Man gribas atpakaļ uz ostu.