par krampi
Šorīt es domāju par krampi. Ir tāda sajūta vēderā, kad kaut ko ļoti, ļoti gribas.
Ja šo ļotiļotigribas neapmierina vai apmierina daļēji, tad ir sajūta, ka vēdera krampis pāraug milzīgā sāpošā kamolā un izkāpj no tevis ārā.
Un tad es domāju kā gan cilvēks bez vēdera var būt? Iet uz tirgu pēc zemenēm, piemēram. Es noteikti nobītos no tāda cilvēka bez vēdera.
Bet ir taču tā, ka gribas, lai tevi stipri saspiež un tur. Tur vismaz kādu brīdi, kamēr krampis, maita, liek tev atgrūst visu spēku un maigumu, kas uzbrūk divos naktī un nekad vairs nebūs tik tīrs kā tajās divās sekundēs.
Un es aizeju bez vēdera, es aizskrienu kaunā ar savu cilvēcību un vājumu rīklē.