nenoturējos
Tev vajag mani mīlēt kā upi.
Tu piederi man ar visiem skriemeļiem
un savu profilu. Tu esi mana diena,
kas noraida nakti, to nožņaudz
un aprok zem citronu koka.
Tu – mana sala, un, ja tu drebi,
tad tikai aiz bailēm nepatikt zvēriem:
tetovētajai leguānai, lūsim
un gazelei ar simtiem lāsumu,
kurai tu atdosi mūsu acis
par cieņas un draudzības zīmi.
Tev jāpasaka savām asinīm ritošajām,
ka tagad tās ir mans vienīgais putns,
jo tevis dēļ es iznīcināju veselu karaļvalsti,
tavu ceļgalu dēļ, kas augļus zog.

/Alēns Boskē/