Garastāvoklis:	apathetic
Mūzika:	Madonna - True Blue `1986

par spēli
Šodien es domāju par nesatikšanos.
Man vienmēr ir licies, ka spēles ar slēpšanos un lūrēšanu caur atslēgas caurumu ir nožēlojamas. Tajā pašā laikā es zinu, ka pati tā esmu darījusi un darīšu atkal, jo ir reizes, kad savā būtībā tu nespēj apslāpēt interesi, zvēru, kas jāapmierina.
Bet es domāju arī par to, ka ja reiz cilvēki vienojas ar otriem uz nesatikšanos, vai man vajadzētu pieļaut, ka kāds pa manu logu tomēr medī ēnas?
Pašnāvības akts ar sviesta nazi.
Man liekas, ka ir labāk pārcirst pušu spēji, nekā vīlēt gadiem ilgi. Tāds puņķa efekts.
Vispār es esmu dusmīga. Un šīs dusmas ir par to, ka kāda velna pēc tiek jautāts: Kā iet?, ja atbilde netiek gaidīta. Un traģika ir tur, ka es piedalos un atbildu: Labi., kaut patiesībā tā nemaz nav. Un es saku, ka man prieks, kaut tā nemaz nav. Un man saka, ka varētu, kaut es zinu, ka nevarētu gan.
(Un es redzu kā tu to lasi un ienīsti sevi.)
Nu re.
Man bail jautāt vairāk.
Dzīve sastāv no atkarībām. Šī ir viena no tām.