par esmi
Vakar, vienkāršas telefonsarunas laikā, mans bijušais, mans lieliskais, neatkārtojamais, trīs gadus sāpētais bijušais, kuru ne acu galā neesmu redzējusi jau 2 gadus, paziņoja, ka negribot ar mani kontaktēties.
Es zinu, ka arī man ir cilvēki, par kuriem es domāju – kaut viņa/as nebūtu, nu ne tā, ka es kādam vēlētu nāvi, bet būtu daudz vienkāršāk, ja šo cilvēku manā dzīvē nebūtu.
Kas mani satrieca, bija šī atklātība, es nekad neesmu uzdrošinājusies kādam to teikt. Bet kāpēc gan nē, ja tas ir tikai pa godīgo?
Vienīgais, kas mani pagodina šajā situācijā ir fakts, ka iepriekšminētais izteikums liecina tikai par to, ka es neesmu vienaldzīga. Tas ir labi. Bet nevajadzīgi.
Un tad es domāju, ka es gribētu zināt vai ir vēl kāds, kurš negrib zināt par manu eksistenci, kurš pārdzīvo, kad piezvanu un saku – nāc lejā, esmu pie tavas mājas. Varbūt kādam ar savu būtību es nodaru pāri un lieku ciest?

Pie komentāriem atrodama kontaktēšanās atteikuma forma.
Pieņemu bez apstrīdēšanas un paskaidrojumiem.