par smēķēšanu
Šodien es domāju par pēdējo cigareti.
Pēdējās četras dienas esmu nonākusi pārdomās par smēķēšanu. Un domāju par to, kāpēc tik vitāli nepieciešama mana dzīvei un eksistencei, kā esmu to pati iedomājusies, man ir šī nodarbe. Es zinu, ka kā atmešanas datumu esmu sev nolēmusi 16. martu, taču katru reizi, kad par to iedomājusies, man nosvīst rokas, es kļūstu nervoza un man nepārvarami sagribas atkal uzpīpēt.
Ne bez vainas ir neirolingvistiskās programmēšanas pašpalīdzības (ak, dievi, cik tālu esmu nonākusi!) grāmata, ar nosaukumu „Lohkij puķ brosiķ kureņije”.
Protams, amerikāņu variants – pilns ar slavinošiem izsaukumiem, ka autors pēc šīs metodes atklāšanas bauda dzīvi tās krāšņumā un ir izārstējis tūkstošiem cilvēku – nikotīna vergu, tagad ik dienas saņem simtiem vēstuļu ar pateicības vārdiem: „Es nebiju domājis, ka to izdarīt būs tik viegli, bet man tas izdevās, es šo grāmatu pārkopēju un iedevu visiem saviem kolēģiem.”
Bet. Lieta par kuru es tiešām aizdomājos ir, kāpēc mana pieķeršanās ir tik spēcīga. Un ja reiz es biju tā, kas izlēma sākt smēķēt un darīt to ar tādu baudu, tad es esmu tā, kas nosaka, ka tieši šī un neviena cita nodarbe manā dzīvē būs no šī brīža. Bet ja reiz tā ir sākta, tad teorētiski manos spēkos to ir arī beigt. Jo visam, kam ir sākums, ir savs gals. Un ja es gribu to beigt, tad kāpēc mana griba nav pietiekoši spēcīga, lai to patiešām beigtu vai vismaz atrastu ekvivalentu aizraušanos, sak, plākstera efekts.
Lūk. Es domāju par to, kas norisēs manā galvā, kad es apzināti pīpināšu savu pēdējo cigareti. Tāda neliela pašnāvības aina ar trulu nazi. Ko es jutīšu, kad dzēsīšu savu pēdējo cigareti? Un es tiešām zināšu, ka šī ir mana pēdējā cigarete. Un ko jutīšu nākamajā dienā, kad zināšu, ka tā vakardienas, tā, kas tika nodzēsta vakar, bija mana pēdējā?
Katras beigas ir maza nāves imitācija. Noslēgts cikls tiek aizvietots ar citu, tukšuma nav, viss piepildās ar kaut ko citu. Un te es sastopos ar savu vājumu – viss, kas izgudrots pirms manis, ir par mani ātrāks, spēcīgāks, izveicīgāks un gudrāks. No vienas puses tieši šī apziņa varētu būt dzinulis salauzt pastāvošo iekārtu vismaz attiecībā uz smēķēšanu, no otras puses, sasodīts, smēķēt ir tik labi.
Auss domā.