Garastāvoklis:	apathetic
Mūzika:	The Kinks - Sleepwalker

par pidžamu
Tādos rītos kā šis, kad pamosties pie pusizdzertas vīna glāzes, kad nedaudz uzblīdušās acis negrib/nevar atvērties pēc pirmā modinātāja signāla, gribas mierīgi pasēdēt un padomāt par eksistenciāliem jautājumiem – piemēram, kāpēc ir pidžama, bet nav nekas?
Šī ir kārtējā diena, kad truli raugos sava datora ekrānā un mēģinu sakopot sevi, lai sāktu konstruktīvi domāt par longterma plāniem, projektu developmentu un stabila inkama nodrošināšanu līdz martam uz 30% šāri. Sucks.
Respektīvi. Mani no sliedēm totāli spēj izsist neplānotas lietas. Kā piemēram, mana personiskā dzīve. Tā ir viena no man nesaprotamajām pusēm. Dzīve tiek dalīta 2 daļās – darbs (iestērķelēta kuce) un ne-darbs (absolūta nekonsekvence fa mažorā). Es domāju par savu nenoliedzamo tieksmi visu kontrolēt, man patiktu visu ierakstīt savā plānotājā un izpildīt sekojoši un loģiski. Es domāju par to, ka plānošana un situācijas vadība dara manu dzīvi sakārtotu, bet tajā pašā laikā es nezinu kas ir laime un kur tā maita dzīvo.
Mūzika, kurā tiek ielikta visneprātīgākā disonanse, atrisinās liegā harmonijā, jo ir vistīrākā matemātiskā konstrukcija, kas loģiski tiecas būt un tikt atrisināta. Es gaidu brīdi, kad ieraudzīšu savu atrisinājumu, ko spēšu pieņemt kā pašu par sevi saprotamu un man pietiekamu.
Dažreiz es vienkārši eju un brīnos par to kāda izskatās mana atlikusī dzīve. Par to, vai kustība kaut kā mainīšanas virzienā nenesīs kārtējos zaudējumus manā tukšajā bilancē, es tiešām nezinu.
Bet varbūt tik tiešām, draugs, tev taisnība. Mierīga reflektēšana ir tas, kas man vajadzīgs.
Vienkārši reizēm gribas nospiest pauzi tajā lentē un padomāt ar galvu par to, kā mainīt apriorās zināšanas, kas veido vērtību izteiksmi un izpratni par lietu kārtību, kas ir cēlonis sekām, kuras ēdu katru dienu.