Sestdien saņēmu vienu jauku komplimentu, ka no manis sanāktu ļoti laba sieva un ka laimīgais tas kas mani apprecēs :)
Es samulsu, lai gan centos to neizrādīt un spurojos pretī, ka netaisos precēties vispār.

Bet patiesībā tik tiešām man ļoti patiktu būt mīļai mājas pavarda kurinātājai un apčubinātājai, neskatoties uz to, ka mani ne reizi vien ir nolamājuši par totālo feministi.

Bet rūpes un čubināšānās jau vēl nav viss, tā ir tikai blakuslieta.
Laulības un patiesībā attiecības ir ļoti nopietna lieta, kas ir rūpīgi jākopj visu mūžu.
Tā lai attiecībās abi justos brīvi, nevis ierobežoti, justu prieku būt pašiem un attīstīties.

Pati saku no savas diezgan sāpīgās pieredzes, ka nedrīkst būt tas viss kā važas un ierobežojums, bet brīvība.
Biju reiz griezsirdīga uz sava puiša aizraušanos ar sportu. Man likās, ka viņš atņem laiku mums.
Biju nelaimīga. To es sapratu nesen, pārlasot savas dienasgrāmatas.
Tur bieži rakstīju par to ka - cik nelaimīga esmu, ka atkal viņš ir aizņmets, atkal aizskrēja savās darīšanās...
Reiz šoziem sapratu, ka sports tā ir viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa, kur viņš rod piepildījumu.

Pamazām mācos, gan sāpīgi apdauzoties, punu un sasitumu man ir daudz, bet cerams esmu mazliet pieņēmusies prātā.
Jā, rētas sirdī ir jāizdziedē, citādi tās tikai rada arvien jaunas un dziļākas.
Tas tagad būs mans uzdevums nr 1.