ļoti jau nekad neesi pratis.. man šķiet, ka pieiet ar katru mīļu brīdi jebkam ir arvien grūtāk un grūtāk. tāpat ar vecu mūziku. mēs viņu mīlam dēļ tām sajūtām, ko tā mācēja reiz izsaukt. un arī jaunā mēs meklējam kādas vecas aukliņas.
bet paga. vai tad, tad tas nav takaa taads apmaans? deelh vecajam sajuutam , meeghinaat atbalstiit jaunaas lietas, ko izlaizh. es tiesham domaju, ka kaupers un draugi uz shito necereeja!
manuprāt, viņi vienkārši kāpa laukā no bedres un ne tik daudz domāja par mums, klausītājiem. bet, piemēram, es albumu jau uzreiz klausījos ar domu, ka man patiks. jo ticība, ticība. varbūt naiva un nekritiska. un par tām vecajām lietām es nedomāju tik šauri pv kontekstā. viss ir atmiņas. katra mīļa lieta ir atmiņas, ne?