bijām sestdien ciemos uz branču. tādu, kādu es kādreiz biju apmeklējusi berlīnē savos, hmm, divdesmit gados.
tādu branču, par kuru toreiz domāju, ka, ak, kādreiz jau es arī būšu tik pieaugusi.
un šeku reku esmu.
un es šo iedomu paspēju pastāstīt kādiem trim viesiem, un neviens man nepiekrita. nē nē, neesam pieauguši.
tā laikam ir tā īstākā pieaugšana, kad, pašam negribot, tā vienkārši ir pienākusi.

tik ļoti gribas skaistas mājas. man jau ir, jā, bet gribas vēl skaistākas.