Es domāju, ka tas saistīts ar budžeta plānošanu un izpildi, noteiktu dotāciju apjomu noteiktam pakalpojumam noteiktā apjomā. Proti, ir x skolas ar x skolotājiem un x slodžu stundas x apjoma darbam. Un būtu nesaimnieciski dot vienādu apjomu nodokļmaksātāju naudas situācijai, kurā izpildās 100% darbs un situācijai, kurai izpildās 100-x apjoma darbs.

Taču tas, ka mūsdienās vajadzētu varēt būt elastīgākam gan ir fakts. Nevest uz dārzu, ja redz, ka tajā dienā ir psihoemo kaut kādi faktori, aizšaut ar ģimeni kaut kādās vietās un lietās, neplānojot to pusgadu iepriekš precīzi "rudens brīvlaikā" u.t.t. Neatstājas sajūta, ka tie ir nevis pakalpojumi cilvēkiem, bet gan cilvēkiem ir jāaploka savi ieradumi ap šiem pakalpojumiem. Tā teikt - valsts kā struktūra te svarīgāka.

Jā, un “cilvēkiem ir jāaplokas” ir reāla padomijas domāšana.

Bet nekur tālāk jau mēs neesam tikuši, diemžēl... Un ne tikai b/d lietās :-)