Es katru dienu mēģinu normāli pastrādāt, un tad atkal Twitterī pamanu tos visus murgus, vai FB. Jā - un šī na tā lieta, kur varētu/ribētu izlikties, ka mani tas neskar.
un tad paziņa ieraksta ierakstu par to, ka bezmaz tiesām jādomā, ka, ja Tu esi tādā situācijā, kā nesāpīgāk atņemt sev un bērniem dzīvību, vēlams paņemot līdzi vēl kādus no tiem kretīniem. Un atliek tam tikai piekrist.
Un jā - es sākumā kad šis viss tikai sākās, man bija līdzīgi, ka nopirkt biļetes kaut kur prom, braukt, lidot, iet kaut vai - prom.
Tad likās, ka varbūt tomēr - redz, ka cilvēki dzīvo pretojas. Jo tu neredzi to pusi, to pusi, par kuru tgd ir jau vairāki arī raksti izlasīti, ka tur visus pagrabā nedēļām, bez edamā, bez kā, kopā ar mirušajiem, utt.
Par visām pārējām šausmām, un bērniem, un sievietēm, un arī vīriešiem.
Arī ir tā, ka kamols kaklā, it kā mēģini darīt kaut ko, darīt kaut ko citu - es nezinu - vai tā jutās visi WWII sākumā?
Bezspēcīgs niknums pret to ordu - viņi tur neviens anv pelnījuši karavīra/kareivja nosaukumu, vnk noziedzinieku banda, un tādus vnk vajag nevis ņemt gūstā, bet nošaut uz līdzenas vietas. Un tas vēl būtu viņiem pārāk maigs sods.