un vēl man nepāriet šķērmums. jau kopš svētdienas rīta. man likās, ka, nu, moš mazas paģiras no sestdienas lielā dāmu vakara (ēst un dzert un pļāpāt astoņas stundas!), tad pirmdien man likās, ka, nu, moš maza pārēšanās no svētdienas visas dienas ilguma mājas branča, tad šodien man jau ir skaidrs, ka tas ir tikai to bilžu un ziņu dēļ.
izvarot un nogalināt bērnus.
es vienkārši vairs laikam nevaru.
un būs vēl tikai sliktāk.

nedaudz palīdz ikdiena.
skatos uz saviem mazajiem surikātiem un redzu viņu mīļos, veselos, dzīvos un skaistus ķermenīšus, priecīgi skraidām pa māju. bet tad uzpeld tās fotogrāfijas.
elle