Cik bija Āpsim? Man jau viss sajucis.. Bet nu es pamanīju, ka manējā no 4g ~9mēn vecuma ir kļuvusi pavisam neciešama. Un Tevis aprakstītā ir bezmaz viena no izpausmēm. Par visu ir pukstēšan,a neapmierināt'ba, burkšķēšana, kliegšana, skandāli, bļaušana, es negribu, es nevaru, miljons aizbildinājumu. Tāda sajūta, ka atkal būtu mājās 2gadniece.

Es parasti cenšos rīta kafiju pagūt pirms mana pieceļas - lai vieglāk varētu tolerēt to, kas ir sagaidāms. Citreiz rīta samīļošanās un viss labi, bet citreiz - viss slikti - ķip gribas kašķēties un iemeslu atradīs/izdomās. Vieglāk to tiešām tolerēt pēc kafijas :D

Āpsim ir divarpus. Īsts divgadnieks. Ūpis ar saviem četrarpus tūlīt iekāps Tevis izstāstītajā vecumā, nav brīnums, ka man zīdainība šķiet visvieglākais posms :)

Ā nu no divgadnieka to vēl ir ok sagaidīt. Es vnk vislaik cerēju, ka kaut kā vēlāk tas viss mazināsies. Bet mūsmājās vnk tas viss mainās uz to, ka tie skandāli kļūst lielāki (bļauj nevis aiz bēdām, bet speciāli - jo skaļāk, jo labāk), argumenti - lakoniskāki (negribu - nedarīšu), utt. :D
Bet imho tas jau ir tas vecums, kad lien ārā ne tikai raksturs, bet arī audzināšanas sekas. Attiecģi ko sēju, to pļauju (komplektā ar manu "lielisko" raksturu, kurā meita ir tieši tāda pati kā es). :D Tā kā varbūt Tev ap šo manis aprakstīto vecumu sāksies vnk trīs jauki bērniņi :)