03 January 2021 @ 09:54 pm
 
izstaigājām šodien taku no Baložu kūdras bānīša uz ziepniekkalna pusi un atpakaļ. it kā garlaicīgi taisna, bet tik smuka! un beigās mazie sakāpa vecos vilcienvagonos (ko nedrīkstēja), laime pilnīga, attālumi arī bērnudroši.

bet
tad iebraucām autoekskursijā ziepniekkalnā-4 vai kā to tālo ziepčiku sauc. es tur biju bijusi kādreizīti, bet šodien tik aptvēru apjomu - milzīgs milzīgs tuvu stāvošu daudzstāveņu blāķis. un visur betons un noparkotas mašīnas, betons un mašīnas. nesen izstaigātā Imanta, kur pat drusku trauksmīgi kļuva no ēku un plānojuma necilvēcīgā mēroga, šķita mīlīgāka. tieši tas ēku tuvums un vēriens. ka cilvēks kļūst mazs, nevajadzīgs, nospiests. laikam jau arī tādi plānojumi piederas pie padomju smadzeņu skalošanas un nemitīgās turēšanas diskomfortā.

Bet nu - viņiem skaista taka pa purviem. mēs vienā purvā ielīdām drusku, lai apēstu līdzpaņemtās pankūkas.
 
 
( Post a new comment )
木[info]dombrava on January 3rd, 2021 - 11:55 pm
Studiju laikā divas nedēļas tur padzīvoju, šķita nomācoši, jo ēkas izcēla pelēko novembri. Vēlāk, kad netālu bija darbs, pusdienas pārtraukumos vasarā devos tur staigāt un citādāds skatījums radās. Un arī iepazinu cibiņus no Ziepniekkalna. Un tur ir poētiski ielu nosaukumi Sapņu, Putnu un Spārnu iela, bet tas jau senajā Ziepniekkalnā.

Taču pirmo iespaidu saprotu,tādu ierobežotības un saspiestības sajūtu radīja mazie lodziņi lielajos korpusos. Varbūt vismaz tur vairs nav nepabeigtu/pamestu māju.

No stāstītā uzzināju, ka šo rajonu pabeidza būvēt padomju laika beigās, varbūt tāpēc izskatās tik haotiski.
(Reply) (Link)