Studiju laikā divas nedēļas tur padzīvoju, šķita nomācoši, jo ēkas izcēla pelēko novembri. Vēlāk, kad netālu bija darbs, pusdienas pārtraukumos vasarā devos tur staigāt un citādāds skatījums radās. Un arī iepazinu cibiņus no Ziepniekkalna. Un tur ir poētiski ielu nosaukumi Sapņu, Putnu un Spārnu iela, bet tas jau senajā Ziepniekkalnā.

Taču pirmo iespaidu saprotu,tādu ierobežotības un saspiestības sajūtu radīja mazie lodziņi lielajos korpusos. Varbūt vismaz tur vairs nav nepabeigtu/pamestu māju.

No stāstītā uzzināju, ka šo rajonu pabeidza būvēt padomju laika beigās, varbūt tāpēc izskatās tik haotiski.