Es Tarzāns, tu Džeina
Ak, tas man tā tikai likās .. ?

Kas tik savāds, bailes sacīt,
cilvēku nav tuvumā,
jāvelk elpa, jāslēpj galva, jāmūk
tavā tuvumā.
Kas tik savāds galu galā
spīguļo uz akmeņiem?
Siltums kluss no tava klēpja,
vēji pūš, un priedes šalc,
nebaidos, bet tikai slēpjos.
Kas tur mirgo? Priedes šalc.
Kas tik savāds galu galā
spīguļo uz akmeņiem?
Ak, tas būs man tikai licies,
saules mirga akmeņos.
Tas būs licies. Tikai licies.
Liels un dzīvs – un nebaidos.

No rīta es teicu "vitamīns", un A. atbildēja: "vita". Tagad gultiņā mums ar A. bija pirmā Tarzāna stila saruna. Likās - nupat mēs pirmo reizi iepazīstamies uz šīs planētas. Es rādīju ar pirkstu un nosaucu dzīvnieciņus, kas uzzīmēti uz segas, un tad rādīju uz A. un teicu viņa vārdu, un tad uz sevi, un teicu "mamma". A. uzmanīgi klausījās, sekoja līdzi un kaut ko mēģināja teikt. Uzturēt sarunu. A. vairāk interesēja gan dzīvnieciņu vārdi.